Pagājušā nedēļā par vienu soli tālāk pavirzījies jau pirms pāris gadiem aktualizētais temats par latviešu mūzikas kvotu noteikšanu Latvijas radiostacijām, proti, ierosinājums ar likumu noteikt latviešu autoru radītas vai latviski iedziedātas mūzikas saturu vietējās radiostacijās ne mazāk kā 20% apmērā no kopējā raidlaika.
Par šo jau runāts gan medijos, gan mūzikas industrijas darboņu sapulcēs, kā arī pašu raidstaciju darbinieku sanāksmēs, bet dažādo viedokļu nesakritības dēļ līdz šim tālāk par Saeimas komisijām iesniegto likuma grozījumu priekšlikumu vēl nav tikts. Tiesa, jāpiekrīt likumprojekta virzītājiem biedrībai "Latvijas Mūzikas attīstības biedrība/Latvijas Mūzikas eksports" un Gaidim Bērziņam (NA), no kuriem pēdējais pauda viedokli, ka pēc tik spraigām diskusijām vairāku gadu garumā “šis fakts jau pats par sevi ir sasniegums”.
Ja aplūko šodienas datus par vietējo Top 6 radiostaciju latviešu radītās mūzikas atskaņošanas paradumiem, vienā galā ir Latvijas Radio 2, kas atskaņo tikai vietējo mūziku, bet otrā – Eiropas hitu radio, kas vietējo mūziku neatskaņo vispār. Kaut kur pa vidu atrodas Latvijas radio 1, kura ēterā skan 41% latviešu mūzikas, savukārt apmēram piekto daļu no ikdienas ētera latviešu mūzika aizpilda radio SWH (26%) un radio Skonto (21%). Kāpēc vajadzīgas izmaiņas un kādi pēc būtības ir likumprojekta grozījumi?
PRET
Runājot viena no kaismīgākajiem iniciatīvas pretiniekiem EHR grupas direktora Uģa Poļa vārdiem, viņa pārstāvētā komercradio būtība ir “apmierināt patērētāju pieprasījumu”, un, Poļaprāt, ja likums tiks grozīts, tad tā būšot iejaukšanās privātā sektora darbībā, kā arī uzņēmējdarbības principu graušana. Pret likumprojekta pieņemšanu balsojušās “Saskaņas” partijas deputāte Jūlija Stepaņenko savukārt pauž viedokli, ka “kāds mēģina ar likumu noteikt pieaugušu cilvēku gaumi”.
PAR
Papildus šim iniciatīvas atbalstītāji savu viedokli pamato arī ārvalstu, piemēram, Igaunijas, Polijas, Francijas, Vācijas, Austrijas, Kanādas un citiem piemēriem, kur ar likumu noteiktais vietējās mūzikas atskaņošanas radiostacijās īpatsvars sasniedz pat 40%.
Apkopojot augstāk minēto, īsumā:
Zinot, ka vidējais mūzikas saturs radiostaciju programmās sastāda vidēji 65%, praktiski tas nozīmētu vidēji 7-8 minūtes latviešu mūzikas stundā, tātad apmēram 2-3 dziesmas latviešu valodā un/vai jaunrades fonogrammas.
Par principiālu un loģiski argumentētu pieņemot komercradio “pret” viedokli, ka vietējās mūzikas atskaņošana nesaskan ar attiecīgo radio auditorijas pieprasījumu, rodas jautājums: kā rodas pieprasījums? Ja tikai mazliet painteresējas par reklāmas un mārketinga nozari, šīs zinātnes spicākie prāti ne tikai runā, bet pēc būtības arī pēta pieprasījuma veidošanu/-nos kas ietver konkrēta pieprasījuma attīstīšanas stūrakmeni – viedokļa veidošanu. No šī izriet, ka attiecīgajā tirgus nozarē pieprasījuma, tātad tendences un patērētāja sajūtas “man šo vajag!”, veidošanās ir atkarīga no tirgus spēlētāju darbības, kuras pamatā ir (vai nav) šī viedokļa veidošana. Vienkāršāk runājot, mūsdienu patērētājs visbiežāk patērē to, ko viņam piedāvā un kas ir visvieglāk, visērtāk un visātrāk pieejams. Tātad, ja latviešu mūzika nav viegli un ērti pieejama – patērētājs to neklausās un visbiežāk pat nezina par attiecīgās daiļrades eksistenci. Var secināt, ka klausītājs nereti vispār nevar zināt, vai viņam ir (vai nav) saistoša Latvijā radītā mūzika, jo viņš nezina, ka tāda eksistē.
Diezgan būtiski saprast, ka 21.gadsimta mūzikas piedāvājuma un konkurences apgriezienu intensitāte nomāc jebkādas diskusijas par ne tikai latviešu izcelsmes, bet jebkuras mūzikas iespējām izcelties uz kopējā muzikālā piedāvājuma masas fona bez jebkādas ārējas (lasi: publicitātes) palīdzības, jo tas vienkārši fiziski vairs nav iespējams. Tik pat būtiska iniciatīvas nianse – nav runa par konkrētas radiostacijas mūzikas stila ietekmēšanu vai aizstāšanu ar citu. Tiek ierosināts atskaņot ne tikai ārvalstu, bet arī vietējos attiecīgā stila mūzikas produktus. Piemēram, ja attiecīga radiostacija atskaņo deadmau5 un Madonnas hitus, tad būtu jauki atskaņot arī BTH un Kristīnes Prauliņas (nevis Enhet vai Frailty) daiļradi. Atbilstoši SWH Rock, piemēram, netiek ierosināts atskaņot Musiqq vai Carnival Youth dziesmas, bet, piemēram, Led Zeppelin un Stone Sour daiļradi papildināt ar atbilstoša stila vietējiem ražojumiem.
Protams, bieži izskan jautājums, kurš dažādos kontekstos jau izsenis ticis “staipīts” mūzikas industrijas darboņu vidū, kā arī mediju telpā: ja jau mums ir tik kvalitatīva vietējā mūzika (kvalitāte, kā zināms, ir vēl viens “pret” kopienas jājamzirdziņš) – kāpēc tā nekļūst populāra ārvalstīs (kas būtu par iemeslu Latvijas klausītājiem tikai Eiropas hitus piegādājošajam EHR bez iebildumiem atskaņot arī šo mūziku)? Ne visi zina, ka šim jautājumam ir pretjautājums, kuru uzdod starptautiskās industrijas pārstāvji: “cik populāra šī grupa ir jūsu vietējā tirgū?” Šāds jautājums tiek uzdots vienkāršas mūzikas industrijas sakarības dēļ: nevienam ārvalstu sadarbības partnerim nav interesanti slēgt līgumus ar Latvijas (vai jebkuras citas valsts) autoriem/mūziķiem, ja viņi nav: a) kļuvuši populāri sadarbības partnera pārstāvētajā tirgū (piemēram, Vācijā) vai b) ir labi atpazīstami vismaz savas dzimtenes robežās. Ja gadījumā A ārvalstu partnerim ir acīmredzams, ka viņš savu ieguldīto naudu (uz stabilas attiecīgā tirgus auditorijas patēriņa rēķina) atpelnīs atpakaļ, tad gadījumā B viņam šāda pati pārliecība rodas tikai un vienīgi no mūziķa daiļrades komerciālās vērtības viņa pārstāvētās valsts teritorijā. Dažādu iemeslu dēļ uz latviešu mūziķiem/autoriem visbiežāk attiecas gadījums B, bet, ja nav pat šī gadījuma – ne vietējās, ne globālas popularitātes veidošanās praktiski nenotiek vispār.
Visbeidzot, apskatot kopainu, zaudētājus šajā situācijā atrast ir grūti. Mūzikas radītāju ieguvumi skaidri: lielāka iespēja savu daiļradi nogādāt līdz saviem potenciālajiem faniem, vairāk ienākumi no autoratlīdzību un blakustiesību atlīdzībām, acīmredzami pamatota motivācija radīt sabiedrībai noderīgus un kvalitatīvus darbus utt. Ja runa ir par klausītāja gaumes ietekmēšanu, uz kuras rēķina varētu kristies radio reitingi (attiecīgi arī gūtā peļņa no reklāmu izvietojumiem), tad minētās iniciatīvas kontekstā “gaume” ir nekas vairāk, bet klausītāja ikdienas paradums. Paradums, protams, var mainīties atkarībā no klausītāja iecienītās radiostacijas pēkšņā piedāvājuma satura maiņas, taču netiktu mainīts piedāvājuma saturs; atšķirtos vien tā satura izcelsme. Šādā gadījumā nav iespējams par būtisku pretargumentu pieņemt klausītāju paradumu maiņu un/vai viņu “gaumes” iespējamo ietekmēšanu, jo to pēc būtības nevar ietekmēt atskaņotās mūzikas izcelsme, kas visbiežāk mūzikas pirmatskaņojuma brīdī ir nezināma.
Var vien piebilst, ka jebkurš medijs neatkarīgi no savas ekonomiskās vai jebkādas citas piederības/pārliecības ir sabiedrības domas veidotājs un ir līdzatbildīgs par patērētājiem piedāvāto saturu. Ja ņem vērā šo faktu, kā arī ierosināto likuma grozījumu būtību – kur rodas ideja, ka Latvijā skanošam radio latviešu mūzika savas programmas saturā ir jāizmanto maksimāli maz vai no satura vispār jāizslēdz?