ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Foto: Publicitātes foto Ja tagad atskatāmies uz 2015. gada pirmo ceturksni pašmāju mūzikā, kļūst skaidrs, ka neviena cita apvienība nav atstājusi tik lielu nospiedumu kā Sigma. Vēl janvāra sākumā esot plašākai publikai teju nezināms, vien pāris mēnešu laikā trio ir kļuvis par, iespējams, galveno pretendentu 2015. gada labākā albuma radītāju titulam, pateicoties savai debijai Sazaroto taku dārzs.
Kaut gan Sigma muzicē kopā jau kopš 2005. gadā, turklāt divreiz ir uzstājusies pat Positivus, par šāda kolektīva eksistenci lielākajai daļai pat mūzikas darboņu ilgi nebija ne jausmas. Arī es par viņiem uzzināju vien pērnā gada nogalē, izdzirdot pirmo radio singlu Dionīss, kas uzreiz lika saprast, ka mums drīzumā būs iespēja satikties ar vienu no interesantākajām parādībām pašmāju mūzikā pēdējos gados.
Sigma sastāvā muzicē tikai trīs dalībnieki, kas spēlē taustiņus, bungas un basu. Nekādas ģitāras, nekā cita, tomēr, klausoties trio radīto mūziku, tam brīžiem pat negribas ticēt, jo skanējums ir ļoti plašs, tā teikt, ar minimāliem līdzekļiem sasniedzot maksimālu efektu. Dziesmu struktūras ir Latvijai neraksturīgas, atsakoties no tradicionālā pantiņš-piedziedājums modeļa, tā vietā eksperimentējot ar dažādiem variantiem un skaņdarbus pastāvīgi attīstot līdz pat to noslēgumam. Arī muzikālos rāmjus šim ir grūti piemērot – iespējams, pareizākais apzīmējums būtu indie roks, taču tikpat labi Sazaroto taku dārzā var saklausīt popmūzikas, psihedēlijas un vēl pāris žanru skanējumu.
Neskatoties uz to, ka diska muzikālā daļa ir patiešām aizraujoša un netipiska, pati galvenā tā rota ir kompozīciju teksti, ko radījis grupas solists Jānis Ozoliņš, izņemot jau pieminēto Dionīsu, kam pamatā ir Kārļa Vērdiņa dzejolis. Viegli sajust to, ka vārdus rakstījis dzejnieks – tie skan tieši tā, ir daudznozīmīgi un sarežģīti, izvairoties no klišejām vai banalitātes. Ja godīgi, man personīgi tie liekas pat pārāk sarežģīti, jo, kaut gan es patiešām cienu gudrus dziesmu vārdus, šoreiz ir sajūta, ka, to pašu pasakot nedaudz vienkāršāk, efekts būtu daudz lielāks un iespaidu uz klausītāju tie atstātu vēl pamatīgāku. Tajā pašā laikā ir ļoti iespējams, ka tā ir tikai mana personīgā sajūta un patiesībā tieši šāds risinājums ir visefektīvākais.
Zīmīgi, ka, jo vairāk sanāk dzirdēt Sazaroto taku dārzu, jo vairāk šis albums patīk. Tas ar katru reizi šķiet arvien interesantāks, arvien vairāk atklāj dažādas savas šķautnes un ļauj sadzirdēt iepriekš nemanītās nianses, kas tikai papildina kopējo sajūtu buķeti un ļauj precīzāk saprast, ko tad Sigma ar attiecīgo kompozīciju ir gribējusi pateikt.
