Atskats uz festivālu Zemlika

No 17 dzirdēju 10 koncertus, ko izjutu kā ķermeniskus piedzīvojumus. Kā visspilgtāko no visiem gribētu izcelt itāļu duetu Mombu, kas uzstājās piektdienas naktī. Bundzinieka un baritona saksofonista sākotnēji sprakšķošā, švīkstošā, nedaudz nepatīkamā skaņa priekšnesuma gaitā izauga līdz pirmatnēja rituāla cienīgai pulsācijai. To saklausīja arī daļa klausītāju, uzsākot aizrautīgu, intuitīvu dejošanu. Mombu dotais enerģijas lādiņš tajā vakarā vēl ilgi neļāva aizmigt. Sestdienas vakara programmu atklāja Syndrome koncerts luterāņu baznīcā. Priekšnesuma laikā ģitārists Metjū Vandekerhofe akordus, ritma pulsācijas transformēja viengabalainos, meditatīvos skaņu viļņos. Tie deva miera sajūtu, galu galā iesnaudos turpat uz baznīcas sola.

Aprunājos arī ar mūziķiem. Sarunā pie sprakšķošā ugunskura, daloties ar dzērienu, Džons Benss atzina, ka iepriecināts par festivāla apmeklētāju patieso ieinteresētību mūzikā. Benss šajā gadā uzstājies dažādās pasaules malās, Zemlikā jutās visgaidītākais. Bieži vien mūziķi festivālā ierodas uz pāris stundām, lai atkal dotos ceļā uz nākamo koncertvietu, tāpēc ar festivāla programmu iepazīstas koncerta norises vietā. Viņš ir leģenda! - savu muzikālo kolēģu ievērību izpelnījās komponists Rīzs Čethems. Interesanti, ka pieredzējušais mūziķis savu karjeru ir uzsācis kā mūzikas instrumentu skaņotājs pie slavenā minimālista Lamontes Janga un mācījies pie elektronikas pioniera Mortona Subotņika. Viens no zināmākajiem Čethema darbiem Crimson Grail tiek izpildīts uz 200 (!!!) ģitārām. Taču Zemlikas piektdienas vakarā komponists, izmantojot visu savu dzīvo instrumentu arenālu un elektronikas efektu iespējas, vienmērīgā, teju monotonā plūsmā, radīja skaņu ainavas, kas ļoti labi būtu iederējušās kādas filmas skaņu celiņā.

Multimākslinieci Karlu Bozuliku Zemlikā pavadīja grupa Tesa, kopā izpildot Karlas grunge stilistikas iedvesmotas dziesmas un arī Tesas skaņdarbu G no albuma G.H.O.S.T. Uz kultūras nama skatuves ļoti labi iederējās grupa Martas Asinis, atgādinot par pamatskolas gadu ballēm, kad dejošana notika pa vienam vai bariņā ap somām. Šoreiz somu vietu bija ieņēmuši pufi. Jebkurā gadījumā Martas Asinīm piestāvētu arī citas lielākas auditorijas - dziesmu trāpīgajam vēstījumam nepieciešams plašums.

Tā kā nebiju ieradusies laikus, tad Edgara Šubrovska un Sniedzes Prauliņas koncertu varēju klausīties, piespiedusi ausi pie loga rūts, jo koncerts Durbes muzeja mājā bija sasniedzis savu maksimālo ietilpību. Domāju, ka šī interese saglabājās arī grupas Zāle uzstāšanās laikā, kad kultūras namā klausītājus pārsteidza Klavikon.

Klavikon jeb Leons Mičeners bija pieteikts kā virtuozs novators, un tā bija pilnīga taisnība. Pianists aprīkojis piano ar savu unikālu sistēmu, šādi ar akustiskajām klavierēm radot elektronisko mūziku. Švīkas, krakšķus un trokšņus, ko parasti rada elektronikas efekti, šoreiz radīja klavierēs ievietotie priekšmeti – skrūves, akmeņi, rotaļlietas. Klavikon priekšnesums Zemlikā bija monstrozi lielisks. Klavieres tika spēlētas, pa to stīgām un sāniem tika sists, liekot nepacietībā gaidīt katru nākamo muzikālo gājienu.

Vision Fortune baltiem dūmiem klātais, hipnotiskais priekšnesums, pilnībā deformējot telpas un laika izjūtu. (Fragmentiņš skatāms zemāk esošajā video)

Zemlikas nedēļas nogalē viesus lutināja silts laiks un skaists rudens. Mazā pilsēta Durbe ir sakopta un gleznieciska. Šoreiz pilsētas vidē savu vietu bija atradusi arī Arņa Balčus foto izstāde. Sestdienas pusdienas laikā varēja iepirkties vietējo ražotāju tirdziņā. Vidusskolā bez maksas varēja noskatīties kino programmu un Ģertrūdes ielas teātra izrādi Rondo, diemžēl visu nekad nebūs iespējams noklausīties un noskatīties. Un nav jau tā, ka jāizpilda konkrēta kultūras programma. Svarīgāk ir atrast savu festivāla sajūtu, neatkarīgu no laika apstākļiem! Par citiem rudens - ziemas festivāliem tepat Latvijā lasi šeit.