Aivars Hermanis par labākajiem ģitāristiem

Slavenā Astora Pjacollas meldiņi. Daļa ir pat ļoti labi zināmi, taču Di Meola tos uzaranžējis savā stilā. Slavenais gabals “Oblivion” tādējādi plašai sabiedrībai kļuvis zināms pat vairāk, nekā paša autora versija. Tas kļuvis jau par tādu hrestomātisku skaņdarbu. Es arī to spēlēju. Viņš varbūt nav no tiem ģitāristiem, kuri ārkārtīgi virtuozi “virpina” notis uz augšu un uz leju, taču Di Meolas trumpis ir gaumīgi, skaisti izstrādāti aranžējumi. Man šis disks mašīnā bija topā kādu gadu.

Bireli Lagrēns ir, manuprāt, numur 1 no čigāniem-ģitāristiem. Viņš pat ir spēlējis solo, viens pats uz skatuves Montrē Džeza festivālā. Nu jau viņš ir vīrs gados un sasniedzis milzīgu virtuozitāti gan čigānu džeza žanrā, gan citos novirzienos. Bireli ir spēlējis kopā ar visiem Herbie Hancock, Chick Corea un tamlīdzīgiem džeza lielmeistariem. Turklāt gan ierakstos, gan koncertos. Viņam pašam ir divas lieliskas plates, kas ierakstītas klasiskā džeza bigbenda stilā un veltītas leģendārajam Django Reinhardt. Taču “Gipsy Trio” ir tieši čigānmūzikas spožs paraugs. Fantastiska virtuozitāte un atbrīvotība bez iespējām noblēdīties. Šis albums ir manā pastāvīgajā pleilistē.

Šis ir viens no pēdējiem viņa ierakstītajiem un izdotajiem koncertiem. Ir vairāki video albumi, bet šis ir klausāmais, kur jūtams, ka arī savos brieduma gados Pako joprojām ir supermeistars. Viņš ir flamenko stila leģenda. Arī šis albums ir tieši konkrētā stila koncertieraksts. Viņš spēlē ar tādu izjūtu, ka kļūst skaidrs – tik cienījamos gados vairs nekas nevienam nav jāpierāda. Tieši tas ir tas skaistums. Protams, viņam ir vēl vesels lērums spožu albumu, kuros flamenko ir iznests plašākās masās, sajaukts ar citiem stiliem. Labs piemērs ir trio ieraksti kopā ar Al Di Meola un John McLaughlin.

Šis ir jaunākais meistars no flamenko spēlētājiem. Līdz ar to, albums “Tierra” ir spožs mūsdienu flamenko paraugs. Pēc Paco De Lucia aiziešanas Vicente Amigo ir numur 1 šajā žanrā. Vairākas reizes pabijis arī Rīgā.

No Džefa Beka šo albumu izvēlējos tāpēc, ka tas ir apkopojums no daudz kā. Viss gan iespēlēts vienā koncertā, taču dzirdami viņa dažādie aranžējumi, var just daudzpusību. Beks ir interesants ar saviem skaņas izvilināšanas paņēmieniem. Viņš spēlē tikai ar pirkstiem un manipulē ar visādiem reverbratoriem. Brīžiem rodas sajūta, ka viņš spēlē slide ģitāru, bet patiesībā tā nav. Viņš vienkārši ir izkopis savus piegājienus mūzikas radīšanai. Galvenais, ka tas sanāk organiski un neatstāj sajūtu par “zīmēšanos”.