Albuma apskats. The Prodigy - The Day Is My Enemy

Raksta attēls - Albuma apskats. The Prodigy -  The Day Is My Enemy

24.03.2015 / Normunds Vucāns

Ja kāds 1997. gadā teiktu, ka arī pēc 18 gadiem The Prodigy vēl joprojām būs aktuāli, daudzi noteikti ticētu šādam paziņojumam.

Galu galā, tobrīd tā bija viena no lielākajām un nozīmīgākajām grupām pasaulē. Ja līdzīga prognoze tiktu izteikta, piemēram, 2002. gadā, tādu cilvēku, kuri tic The Prodigy spēkam, jau būtu daudz mazāk. Ja to apgalvotu 2007. gadā, lielākā daļa jau vīpsnātu. Tomēr nu ir pienācis 2015. gads, un viņi tiešām ir aktuāli, turklāt arī lieliskā formā.

Arī man šķita, ka šīs grupas slavas dienas jau sen ir aiz muguras, taču tad izdzirdēju janvāra vidū publicēto pirmo vēstnesi no gaidāmā albuma ar nosaukumu Nasty. Tas bija tik ļoti prodidžijisks, ka uzreiz ar nepacietību sāku gaidīt The Day Is My Enemy, jo tik ļoti prodidžijisks gabals grupai nebija padevies kopš 1997. gadā izdotā The Fat Of The Land. Būtībā tajā mirklī ne tikai sāku gaidīt šo ierakstu, bet arī guvu gandrīz vai apskaidrību, pēkšņi aplēšot, cik ļoti nozīmīga loma mūsdienu elektroniskās mūzikas skanējumā ir The Prodigy. Es pat apgalvošu – ja nebūtu šī trio, šobrīd festivālu hedlaineru godā, piemēram, Deividu Guetu (David Guetta) un Skrillex mēs neredzētu.

Zīmīgi, ka The Prodigy albuma galvenā tēma ir pasmieties par dažādu, ādas jakās tērpto, ar, želejām ieziesto matu, dīdžeju koncertiem, kur uzstāšanās sastāv no USB iespraušanas datorā un roku kratīšanas (vismaz tā šos izpildītājus raksturojuši The Prodigy dalībnieki).Tas gan tiek darīts gudri un solīdi, nezaudējot taktu, tā vietā drīzāk vienkārši norādot uz nejēdzību, jo - gan jau varoņi paši sevi apkaunos. Otra albuma puse ir ar dažādas tematikas dziesmām, kuru teksts nav tik svarīgs – tur galvenais ir tas, cik spēcīgi un pārliecinoši izklausās solista Kīta Flinta kliedzošais dziedājums. Tā kvalitātes noteikti nav mazākas kā apvienības ziedu laikos deviņdesmitajos. Ir saklausāms gan spēks, gan dusmas, kas viņiem tik ļoti piestāv.

Muzikāli šis ir klasisks The Prodigy, un nezinātājus varētu pārliecināt, ka albums ir radīts kaut kad reizē ar jau pieminēto The Fat Of The Land vai Music for the Jilted Generation 1990. gados, kuros atrodami visi lielākie britu hīti. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka ja toreiz big beat bija pārliecinoši dominējošais žanrs, šoreiz grupa vairākās dziesmās ir atļāvusies citēt arī citus žanrus. Patiesībā, gandrīz vai visus nozīmīgākos elektronikas žanrus, kas Lielbritānijā ir bijuši aktuāli pēdējās desmitgadēs, tos visus izpildot tikai sev raksturīgā manierē. Rezultātā mūsu priekšā ir tāds kā ceļojums deju mūzikas vēsturē, klausoties ļoti moderni skanošu mūziku. Tas ir paradoksāli, ņemot vērā to, ka iepriekšējos divos diskos grupa centās izklausīties mūsdienīgāk, bet tas skanēja daudz nepārliecinošāk. Laikam jau var apgalvot, ka arī The Prodigy gadījumā elektroniskajā mūzikā modē nāk aizgājušās desmitgades. Ar šo albumu apvienība, manuprāt, vēl vairāk nostiprina savu statusu kā paaudzes kulta grupa. Gribētu piekrist tās līdera Līema Havleta viedoklim, proti: cilvēkiem beidzot vajadzētu saprast, ka The Prodigy ir tikpat nozīmīga deviņdesmito gadu grupa kā Blur vai Oasis.

 

ParMuziku.lv

ParMuziku.lv ir online mūzikas žurnāls, kurā iespējams izlasīt svarīgāko par mūziku Latvijā un pasaulē. Šeit vari atrast ne tikai aktuālās ziņas, ekspertu viedokļus, albumu, DVD un koncertu apskatus, bet arī informāciju par mūzikas biznesa ikdienā neredzamo pusi – autoru un izpildītāju blakustiesībām, ierakstu izpildījumu publiskajā telpā, kā arī mūzikas industriju kopumā.

Par LaIPA

Biedrība „Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība” (LaIPA) ir kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kur apvienojušies pašmāju un ārvalstu izpildītāji un fonogrammu producenti, lai iestātos par savām tiesībām un saņemtu taisnīgu atlīdzību par savu fonogrammu izmantošanu Latvijā un ārvalstīs. Vairāk

Sazinies ar mums!