Guntars Račs izceļ piecus visu laiku veiksmīgākos “Mikrofona ierakstu” māksliniekus

Paulam šogad ir jau 80 gadu. Protams, ka viņa darbus tā vai citādi ir izdevušas daudzas izdevniecības daudzās pasaules valstīs, taču uzreiz pēc “Melodijas” mēs noteikti esam nākamie, kas viņa daiļradi apkopojuši visintensīvāk un joprojām turpinām producēt Paula ierakstus. Viņš ir absolūti īpašs izņēmums visā latviešu populārās mūzikas pastāvēšanas laikā. Pārspēt Paulu būs gandrīz neiespējami. Tieši viņš ir pārdevis neskaitāmu miljonu tirāžās skaitāmus albumus septiņdesmitajos un jo īpaši astoņdesmitajos gados, bet no 1992. gada izdoto albumu lielākā daļa ir atrodama mūsu katalogā. Pauls ir bijis un joprojām ir ļoti pieprasīts ne vien kā dziesmu autors, bet arī kā izpildītājs. Lepojamies ar šo sadarbību un ceram vēl izdot daudzus albumus ar jaunām Maestro dziesmām un jauniem izpildītājiem.

Domāju, ka šis vārds komentārus neprasa. Mēs ļoti lepojamies ar to, ka esam bijuši klāt grupas izaugsmes brīdī un esam pirmie, kas ar tolaik vēl nevienam nezināmajiem māksliniekiem noslēdzām pirmā albuma līgumu, kam sekoja desmit intensīvu un auglīgu gadu sadarbība. Tādi singli kā “My Star”, “Maybe”, “Weekends Are Not My Happy Days” un “Under My Wing (Is Your Sweet Home)” ir ne vien Latvijas zelta fonda klasika, bet joprojām skan daudzās pasaules valstīs kā “evergrīni”, jo īpaši Skandināvijā, Beļģijā un Polijā. Tagad šad un tad arī Krievijā. Latviešu valodā ierakstītie albumi “Viss ir tieši tā kā tu vēlies”, “Starp divām saulēm”, “Kaķēns, kurš attiecās no jūrasskolas” un “Dienās, kad lidlauks pārāk tāls” ir mūsu lieliskās sadarbības augļi un “MicRec” kataloga zelta fonds. No jauna vēl neizdots palicis vien mūsu pirmais kopīgi realizētais albums “Vairāk nekā skaļi”. Bet mēs pie tā strādājam. Ko vēl piebilst? Tādus starptautiskus panākumus, kādus mēs sasniedzām ar albumu “Online”, deviņdesmitajos gados nebija izdevies sasniegt nevienam un nav izdevies pārspēt arī pēc tam. 40 000 pārdotu albumu Polijā, topu iekarošana Zviedrijā, Somijā, Beļģijā, Nīderlandē un pat Lielbritānijā! 2000. gadā mēs, ļoti iespējams, būtu iekarojuši arī ASV, jo bija panākta vienošanās ar tiem pašiem cilvēkiem un kompāniju, kuri strādāja ar “Coldplay” attīstību ASV, ja vien nenotiktu kas ļoti liktenīgs… 

11. septembrī, laikā, kad bija plānota grupas pirmā singla “Maybe” popularizēšana ASV, Ņujorkā tika sagrauti dvīņu torņi. Bet singla tekstā ir vārdi “My nuclear bomb”, kas ASV izdevējiem radīja bažas par to, ka amerikāņiem tik sāpīgā brīdī nekādas “atombumbas” dziesmās nav vajadzīgas. Vilciens bija aizgājis…

1993. gadā, kad uzsākām sadarbību ar šo latviešu rokmūzikas leģendu, grupa kārtējo reizi bija izjukusi un pēc Ainara prombūtnes ASV projektā “Rīga”, neko īpašu, izņemot kādu jubilejas koncertu organizēšanu, nedarīja. Mēs piedāvājām pabeigt “Melodijas” studijā iesākto, bet nepabeigto albumu “Karogi” un izdevām koncertierakstu “Līvi dzīvi”, kura nosaukums vēlāk kļuva par grupas un grupas fanu populārāko saukli. Neskatoties uz sastāva maiņām un to, ka 1997. gadā pēc neticami veiksmīga albuma “Bailes par ziņģēm” izdošanas, grupu pameta viens no tās līderiem Aivars Brīze, kopīgi esam realizējuši arī tādus lieliskus albumus, kā “Spoku koks”, “KMKVP”, “Viva”, “2001” un jau pēc traģēdijas ar bundzinieku Daini Virgu un “skaņu veci” Juri Jakovļevu arī līdz šim pēdējo grupas “Līvi” oficiālo albumu “Pāri visam”. Protams, ir izdotas arī vairākas izlases, taču albums “Bailes par ziņģēm”, kurā no jauna ieskaņoti “Līvu” dažāda laika lielākie grāvēji, ir visu laiku visvairāk pārdotais latviešu rokmūzikas albums no mūsu kataloga. Vienīgais, kurš ar to spēj sacensties, ir grupas “Menuets” 1996. gada albums “In Memoriam”. Man ir aizdomas, ka “Līvu” leģenda vēl nav beigusies, jo Ainars Virga šogad “iedarbināja” projektu “Līvi un Buks”. Un Ainars ir pašos spēka gados, ja salīdzina viņus un “The Rolling Stones”! Un viņus var salīdzināt.

Viss sākās kā nevainīgs joks pēc tam, kad grupa ar nosaukumu “Pirmā prognoze” piedalījās vienā no kārtējiem “Mikrofona” televīzijas vakariem jeb MTVV, kas ar milzu panākumiem savulaik tika izrādīti Latvijas Televīzijā. Taču šis nevainīgais joks tik ļoti patika publikai, ka pēc grupas pirmā albuma “Alumīnija cūka” pirmās tirāžas mūsu birojā bija izveidojusies mazumtirgotāju rinda!  Kasetes pakoja visi biroja darbinieki, tās pavairoja vismaz trīs kompānijas, bet mēs vienalga nespējām apmierināt pieprasījumu. Līdzīgi bija arī ar nākamajiem, kā likums 1. aprīlī izdotajiem albumiem “Pilots Antons Šmits” un “Pumpa”. Tad interese mazliet apsīka, taču grupa izdeva kārtējo svaigiem un asprātīgiem hitiem pārpilno albumu “Eiropa mūs nesapratīs” un viss atkal nostājās savās vietās. Hitu pilni bija arī albumi “Mūzika iereibušiem cilvēkiem” un jo īpaši “Naukšēnu disko”.

Pateicoties tādām grupām kā “Labvēlīgais tips”, mums kā izdevniecībai parādījās līdzekļi, ko ieguldījām, izdodot ierakstus tādiem māksliniekiem kā “Pienvedēja piedzīvojumi”, “HMP?”, "Detlef Zoo", “Herlis”, “Māsas”, “Hospitāļu iela”, “Mary Jane”, “F[ei]K”, “IndyGo” un citiem. Visus pārējos varējām atļauties izdot, jo mūsu kompānijas vadošais mākslinieks jau tolaik bija Raimonds Pauls.

Ar Mārtiņu iepazinos, kad viņi kā iesildītāji uzstājās “MicRec” izdotā grupas “Melnā princese” albuma “Viens” prezentācijā 1997. gadā Liepājā, tagad jau atjaunotajā Romas dārzā. Lai man piedod tā laika “Melnās princeses” dalībnieki, bet ne man vienam tobrīd šķita, ka iesildītāji ir interesantāki par “hedlaineriem”. Tā uzsākās mūsu nebūt ne tik vieglā, bet ilgstošā un auglīgā sadarbība ar vienreizējo dziesmu autoru, mūziķi, aktieri un dzejnieku Mārtiņu Freimani un viņa sabiedrotajiem. Un turpinājās līdz pat brīdim, kad Mārtiņš pameta šo pasauli 2011. gadā, atstājot aiz sevis bezgalīgu mīlestību pret savām dziesmām.Kad es ar pirmo singlu no mūsu kopīgi izdotā albuma “Putni” devos uz kādu populāru Rīgas radiostaciju, kāds atbildīgais par dziesmu rotācijām man skaidri un gaiši pateica, ka varētu arī spēlēt, bet ne jau nu grupu ar tādu nosaukumu – “Tumsa”. Un nespēlēja. Taču viss mainījās pēc tam, kad savu atbalstu dziesmām sniedza tolaik vēl pavisam jauniņais “Latvijas Radio 2” un jo īpaši Daiga Mazvērsīte, kas “Tumsu” palīdzēja izcelt gaismā. Taču visvairāk pats sev palīdzēja Mārtiņš, pieņemdams Jāņa Lūsēna piedāvājumu piedalīties superveiksmīgās izrādes “Kaupēn, mans mīļais” iestudējumā. Tas veicināja atpazīstamību un atvēra daudzas durvis, tostarp uz iepriekš pieminēto radiostaciju, kas visus nākamos gadus ļoti atbalstīja “Tumsas” aktivitātes. Lepojamies, ka mūsu katalogā ir tādi albumi, kā “Nesaprasto cilvēku zemē”, “Spēlējot debesis”, “Katram savu Atlantīdu”, “1 000 000 it nekā” un, protams, “Suns”. Jāatzīmē arī fakts, ka Mārtiņš bija līdzdalībnieks vēl vienam mūsu veiksmes stāstam – “Putnu ballei”. No tā pēcāk radās arī veiksmīgais duets “Valters un Kaža” panākumi, kas ar Mārtiņa dziesmu “The War Is Not Over” 2004. gadā ieguva 5. vietu starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā.