Guns N’ Roses: kad acīmredzami notiek neiespējamais

Raksta attēls - Guns N’ Roses: kad acīmredzami notiek neiespējamais Ekrānšāviņš no video

18.07.2018 / Edgars Rakovskis

Pirms kāda dažos gados mērāma brīža neviens nekad nenoticēja spriedelējumiem, ka leģendārie Saulrieta bulvāra rokenrola monstri jebkad apvienosies daļējā, tomēr vissvarīgākajā kombinācijā, kāda reiz noteica pasaules rokmūzikas gaisa konsistenci.

Pēkšņa atpazīstamība, šķietami neierobežots naudas daudzums, kam likumsakarīgi seko ietekme un nereti arī vara, pats par sevi ir pamatīgs pārbaudījums jebkuram cilvēkam. Taču ārkārtīgi grūti pārvarams pārbaudījums tas ir visu pasaules lielāko superzvagžņu gadījumos, kad cilvēki no patiltes (no tās vietas, kas atrodas zem tiltu pārvadiem), nelielas vannas istabas izmēra bāra pažobeles vai mazliet labākā gadījumā no gadiem deldētā dīvāna paliekām komunālajā mēģinājumu telpā nonāk uz arēnu, stadionu skatuvēm simtiem tūkstošu pielūdzēju priekšā ar visu no tā izrietošajām sekām. Pazaudēt galvu šādā situācijā ir elementāri ne tikai tāpēc, ka tik ilgi gaidītais ieguvums ir prātam neaptverams. Situāciju vieglāku nepadara alkohola un narkotiku patēriņš brīžiem drausmīgā un tikpat neaptveramā apjomā, kas ilgtermiņā irdina grupu sastāvus un dzēš dalībnieku dzīvības. Taču šis ir stāsts par to, kā viņi paši saka, “we took it one step further” – stāsts par grupu, kuras pasaules slavas pumpura pašā atplaukšanas brīdī 1986.gadā daudzi turēja īkšķus par to, lai grupas dalībnieki vispār sagaida nākamo rītu.

Losandželosas jauniešu mūzika klausītāju automātiski teleportē pasaulē, kur visu drīkst. Sekss, alkohols, kokaīns, bezrūpīga laika pavadīšana, skaisti cilvēki bez jebkādiem aizspriedumiem un dienām, nedēļām, mēnešiem nerimstošs rokenrols šī termina gan muzikālajā, gan bohēmiskajā izpratnē – tās bija vienīgās grupas kodola veidotāju bundzinieka Stīva (Stīvens Adlers: Steven Adler) un ģitārista Sleša (Slash), kā arī pārējo dibinātās, pēc dalībnieku pašu teiktā, bandas (lasīt ar nedaudz kriminālu piegaršu) Guns N’ Roses dalībnieku Dafa (basists Dafs Makkagans: Duff McKagan), Izija (ģitārists Izijs Stradlins: Izzy Stradlin) un dziedātāja Aksela (Axl Rose) intereses praktiski visā grupas slavas, spožuma un tam sekojošā posta laikos. Mūsdienu prātam ir grūti aptvert šādu dzīvesveidu, bet tas arī nav vajadzīgs. Svarīgākais, kas mums šodien ir jādara – jābauda tas, ko šie ļaudis mums ir atstājuši kā liecību par savu bezrobežu jaunības trakumu, kas nodrošināja rokmūzikas himnu rašanos.

Laikā, kad rokmūzikas pasaule ir zaudējusi iespēju jebkad vēl piedzīvot vismaz būtiskāko cilvēku apvienošanos no Pantera, Soundgarden, Dio, Nirvana un daudzām citām grupām, kā arī ar aizturētu elpu jau gadiem vēro katra Led Zeppelin dalībnieka kustību šajā kontekstā, Slešs un Aksels izdarīja, ja tā drīkst teikt, svētīgāko, ko viņi viens otra un mūzikas pasaules labā varēja izdarīt – sāka sarunāties. Un ir pilnīgi vienalga, kāda iemesla pēc tas notika, jo redzēt dzīvus tos cilvēkus, kas radījuši mūsu vecāku un pat vecvecāku ballīšu hitus… Tas pilnīgi noteikti ir a must neatkarīgi no tā, vai konkrētā mūzika patīk ļoti vai gandrīz nemaz. Ir vienkārši vērtīgi savām acīm (pie)redzēt vēsturi, kamēr tā vēl ir dzīva, kustīga un elpu aizraujoša. Izgaršot un maksimāli izbaudīt pirmavotu, nevis taustīties pa nostāstiem, atreferējumiem un atmiņu stāstiem. Piedalīties tur un tad, kad un kur notiek dzīve, un tā pilnīgi noteikti notiek tad, kad spēlē tādi mūziķi kā Guns N’ Roses.

Ierodoties koncerta norises vietā, pārņem ārkārtīgi patīkama nostalģija – šeit es redzēju savu pirmo Metallica koncertu, kas bija ne tikai viens no manas dzīves svarīgākajiem mirkļiem, bet arī pirmā tik milzīga koncerta apmeklējuma pieredze. Pēc vairāk nekā desmit gadiem esmu te atpakaļ, stāvu bezgalīgā rindā pēc alus, klausos Džonija Keša, Elvisa un metālikas mikstūru Volbeat un domāju, ko tas īsti nozīmē: “Not in this lifetime”. Vērojot arvien biezējošo cilvēku jūru, saprotu, ka 2016.gada 1.Arpīlī izplatītais paziņojums tomēr nav bijis nekāds triks, bet tomēr… Vai es zinu, kur es, pie joda, atrodos?! “You’re in a f**king jungle, baby!” galvā noskan simtiem reižu dzirdētā frāze un es sāku apzināties, ka šo frāzi, iespējams, šovakar dzirdēšu no tās autora. Pirmavota. No cilvēka, kura skatuves vārdu zina teju katrs garāmgājējs un kurš ir piedalījies tādu dziesmu komponēšanā, kuras māca jebkurā rokskolā visā pasaulē. Ir skaidrs, ka šis būs īpašs vakars, taču es, šķiet, vēl neapzinos, cik ļoti īpašs.

Lai piedod koncerta iesildītāji The Dead Daisies un Volbeat, kuri tur bija, bet varēja arī nebūt. Un ne tāpēc, ka sliktas vai nesimpātiskas grupas. Vienkārši rokenrola veterānu teju trīs ar pusi stundu garais koncerts ir tik… brīžiem burtiski līdz nelielai nepatikai pašpietiekams priekšnesums, ka viss un jebkas cits paliek pilnīgi lieks. Absolūti kā pa pieri, “neatejot no kases”, dziesma pēc dziesmas. Gandrīz neviena vārda starp skaņdarbiem, nevienas uzrunas, praktiski nekādu komentāru… Vismaz man šis tomēr noteikti bija iztrūkstošais elements, kas vedināja aizdomāties par Aksela spējām komunicēt ar publiku un sakāmā (ne)esamību. Taču tas nekas vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš nekad nav bijis pārāk daiļrunīgs. Apbrīnojama ir šobrīd septiņu cilvēku sastāvā (grupā spēlē arī taustiņinstrumentālisti/bekvokālisti Dizijs Rīds (Dizzy Reed) un Melisa Rīsa (Melissa Reese)) muzicējošā kolektīva spēja, pirmkārt, izturēt tik pārdabisku fizisko slodzi, otrkārt, muzikāli noturēt līdz malām pārpildītas Tallinas Dziesmusvētku estrādes uzmanību, brīžiem spēlējot mazpazīstamas vai ne tik ļoti garšīgas dziesmas (visdrīzāk mana GnR kā fanu zonas NEpirmrindnieka viedoklis). Bet… tas viss ir, tā sacīt, pupu mizas, jo tiklīdz atskan tas, kam ir jāatskan…

Nav runa par to, ka viņiem trīs stundas būtu jāspēlē tikai “Welcome to the jungle”, “November rain”, “Sweet child of mine” vai koncerta vispārākajā pakāpē kulminējošā “Paradise city”. Ir runa par šo te nekādā veidā nenodefinējamo sajūtu gammu; par masīvu enerģijas lādiņu, kurš rodas izdzirdot tieši šīs, nevis jebkuru citu dziesmu. Iespējams, tas iepriekš minētā galvu reibinošā efekta dēļ, tikai mazliet citā kontekstā: tu stāvi to tūkstošu vidū un nespēj noticēt tam, ko redzi – tavā priekšā stāv dzīvi Guns N’ Roses. Tie paši cilvēki, kuru izpildītos, burtiski aizgrābjošos skaņdarbus tu līdz šim esi klausījies savās austiņās un dejojis tā, “it kā neviens neskatās” vai, nervozi dīdīdamies, revidējis jūtūbu, mēģinot kaut kā nebūt izgaršot to, kas tad viņi bija. Un te pēkšņi šamie ir kā uz delnas - 150 vai, ja pietiek spēka un gandrīz tikpat nekaunības, 3 metru attālumā. Ir runa par to, kāpēc neviens ieraksts nekad mūžā neaizstās (un visbiežāk pat nelīdzināsies) tam klausītāja iekšējam stāvoklim, kuru rada dzīvās mūzikas koncerts. Kuru rada tās dziesmas, ar kurām esi audzis, sapņojis, kuras klausījies savos skaudrākajos un priecīgākajos dzīves brīžos.

Jā, sevi pieķeru gan plaši un viegli trīsoši smaidām, gan arī ar asarām acīs un jo sevišķi brīdī, kad atskan Kornela (Kriss Kornels, grupu Soundgarden un Audioslave dziedātājs) “Black hole sun”. Ne mirkli nešaubos, kāpēc šī dziesma iekļauta pistoļu repertuārā, aizveru acis, noriju kamolu un likumsakarīgi vēlos visiem dzīves klintsgalā stāvošajiem vienlaicīgi izkliegt: NELECIET! Nevajag! Nav vērts! Man jūs vajag! MUMS jūs vajag!!! Šī dinozauru mākslinieciskā nodeva saviem laikabiedriem atstāj pēcgaršu uz visu nākamo dienu un es pieķeru sevi pie vēl kādas pārliecības: turpmāk daļu savas dzīves vēl vairāk veltīšu sev interesējošo jomu dižgaru ķeršanai, kamēr to vēl fiziski var izdarīt. Un tieši tāpēc Guns N’ Roses ir piedzīvojums, kuru es noteikti centīšos atkārtot pēc iespējas ātrāk un iesaku jebkuram. Kamēr tas vēl ir iespējams.

ParMuziku.lv

ParMuziku.lv ir online mūzikas žurnāls, kurā iespējams izlasīt svarīgāko par mūziku Latvijā un pasaulē. Šeit vari atrast ne tikai aktuālās ziņas, ekspertu viedokļus, albumu, DVD un koncertu apskatus, bet arī informāciju par mūzikas biznesa ikdienā neredzamo pusi – autoru un izpildītāju blakustiesībām, ierakstu izpildījumu publiskajā telpā, kā arī mūzikas industriju kopumā.

Par LaIPA

Biedrība „Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība” (LaIPA) ir kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kur apvienojušies pašmāju un ārvalstu izpildītāji un fonogrammu producenti, lai iestātos par savām tiesībām un saņemtu taisnīgu atlīdzību par savu fonogrammu izmantošanu Latvijā un ārvalstīs. Vairāk

Sazinies ar mums!