24. februārī koncertzālē Palladium Riga nodārdēja grupas "Dzelzs vilks" 25 gadu skatuves jubilejas koncerts, kura ietvaros, 2, 5 stundās, grupa nospēlēja svarīgākās karjeras dziesmas, teju bez pauzēm virknējot tās vienu aiz otras.
Koncertu krāšņu padarīja projekcijas un skatuves gaismas, kuras veidojuši mākslinieki Pēteris Brīniņš, Pēteris Riekstiņš un Oskars Timbars.
2017. gadā "Dzelzs Vilks" sastāvu veido Juris Kaukulis, Kaspars Tobis, Mārcis Judzis un Kārlis Alviķis, kuriem koncertā pievienojās arī grupas iepriekšējais basģitārists Armands Butkevičs un aktrise Ilze Ķuzule - Skrastiņa.
Publikā šajā vakarā bija dažāda vecuma klausītāji. Kādu uz koncertu bija pamudinājuši atnākt aktuālie "Dzelzs vilka" radio singli, pieņemu, ka mazākā daļa no klātesošajiem "Dzelzs vilku" pazina jau deviņdesmitajos, kad grupa spēlēja dusmīgu metālu. Es labi atceros, kad grupu koncertā dzirdēju pirmo reizi. Tas notika 2002. gadā Liepājā – laikā, kad grupa vēl spēlēja uz mazās festivāla skatuves un iemantoja skatītāju atzinību, piedaloties Dailes Teātra izrādē "Arī man būtu bail". Vēl pēc 15 gadiem atceros dziesmu vārdus, šķiet, tie prātā paliek līdzīgi kā velosipēda mīšanās prasmes.
Katram šajā vakarā bija sava gaidītākā dziesma. Lielāko sajūsmu publikā raisa "Rīts", "Ļauj man tevi", "Viņa grib tik daudz". Protams, publika pieprasīja arī "Uija, uija nikni vilki" un ar ovācijām nelaida mūziķus prom no skatuves.
Manuprāt, "Dzelzs vilks" ir viena no tām grupām, kuras dziesmas iekapsulē daudzu klausītāju personiskos stāstus un atmiņas – dziedējušas salauzta sirdi vai, pavisam vienkārši, atgādinājušas par draugu kompānijas jautro kopā sanākšanu, un tas nenozīmē, ka noteikti jāpatīk rokmūzikai. Šajā gadījumā mūzikas stils ir tikai ietvars, ko "Dzelzs vilka" piepilda ar emocijām bagātiem, raupjiem stāstiem, kurus mēs paši nemākam vai kautrējamies izstāstīt.