ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Foto: Viktors Ozoliņš Gatavojoties solo koncertam “My Baby Shoot Me Down”, dziedātāja Aija Vītoliņa stāsta par profesionāla mūziķa ikdienu – priekiem, šaubām un vajadzību dalīties sajūtās.
Dziedātāju Aiju Vītoliņu mēs katrs pazīstam savā veidā - piemēram, no Viktora Runtuļa “Cabaret” izrādēm. Būs cilvēki, kas viņu atcerēsies no grupas “The Spirit Shadows” laikiem. Citi būs dzirdējuši Aijas un komponista Kārļa Lāča sadarbību. Vēl kādam dziedātāja saistīsies ar tango vai fankmūziku. Koncertā “My Baby Shoot Me Down”, kas 6. maijā notiks mūzikas namā Daile, klausītājiem būs iespēja atklāt vēl iepriekš neiepazītu Aiju Vītoliņu.
Esmu dzimusi muzikālā ģimenē – mans tēvs un vectētiņš ir muzikologi, mamma dziedāja ansamblī, visa mana ģimene ir kaut kādā veidā saistīta ar mūziku, taču neviens mani apzināti nav vedis muzikāli izglītoties. Iespējams, ja man būtu šī muzikālā bāze, es nebūtu tikai izpildītāja, bet arī komponiste – varētu sev sacerēt dziesmas. Izjūtu izglītības trūkumu mirkļos, kad gribētu precīzi piefiksēt kādas konkrētas idejas.
Vienmēr ir noderīgi, ja spēlē kādu mūzikas instrumentu. Tev obligāti nav jākļūst par profesionāli, bet instrumenta spēles pārvaldīšana tev kā dziedātājam ļoti palīdz.
Jā un nē. Arī izglītības robežās tu vari sasniegt ļoti lielus augstumus, piemēram, apgūstot džezamūziku – tur ir cits domas lidojums, citas karjeras iespējas! Jā, ir savi noteikumi un liela konkurence, bet, skatoties uz popmūziku, ko es arī pārstāvu, redzam, kā izpildītāji paši saviem spēkiem, eksperimentējot mēģina izkārpīt savu ceļu.
Spilgtākajiem pārstāvjiem, kaut vai Shipsea – viņam ir akadēmisko zināšanu bāze, kas šajā gadījumā ir liela vērtība arī popmūzikas karjeras attīstīšanā. Vispār šobrīd ir daudz talantīgu un izglītotu dziedātāju, kas savas spējas interesanti liek lietā, un arī ar popmūziku viss būs kārtībā. Iespējams, lai tas būtu labāk pamanāms, ir jānomainās vēl vienai paaudzei.
Ja Tu runā par tehnisko izpildījumu, es nekad ar to neesmu mierā. Man iekšēji šķiet, ka esmu nestabila. Bet kopumā – jā, tā tas ir sanācis. Vai tas ir saistīts ar ambīciju trūkumu?
Tāpēc šobrīd sevi izaicinu ar solo koncertu, mēģinu iet prom no savas komforta zonas un eksperimentēt. Šis koncerts atspoguļos manu šī brīža sajūtu. Ar šo programmu necentīšos vokāli kaut ko pierādīt. Šoreiz svarīgāka būs mūsu - mūziķu kopējā sajūta.
Repertuārs ir interesants un dažāds – Torias Amos, Deivida Bovija, Nensijas Sinatras, Ninas Simonas dziesmas. Būs ar muzikāli interesanti pārsteigumi un būs arī orģinālkompozīcijas. Man ir liels prieks, ka mūziķi, ar kuriem es sadarbojos, ir ļoti atvērti radīt jaunas muzikālas vēsmas.
Kristaps Vanadziņš, Mārcis Auziņš, Rudolfs Dankfelds un Kārlis Auzāns. Ar Vanadziņu un Dankfeldu esam sadarbojušies Cabaret ietvaros, bet Mārci, manuprāt, pazīstu vairāk kā desmit gadus. Runājot par Kārli Auzānu – nolēmu, ka programmā vajag čellu, nevis basu. Čells ir tik fantastisks instruments, kas dod neierastu skanējumu! Katrs no mūziķiem atnes jaunas idejas – atrodamies foršā darba procesā, vēl nezinu, kāds būs gala rezultāts.
Nē, kleita nebūs! Vita man taisa skarbi spēcīgu tēlu.
Nezinu. Nevaru atklāt.
Jā, kleitas ir mana darba romantiskā puse. Arī šajā programmā būs romantiski elementi. Tāpēc šī koncertprogramma man būs pārdzīvojums ne vien muzikāli, bet arī vizuāli. Esam nofilmējuši video, kas atklāj nedaudz no koncertā plānotās noskaņas. Es ceru, ka cilvēki nenobīsies!
Kad līdz koncertam palikuši divi mēneši, darbi rit lēnām. Kad atlicis mēnesis, tad sāku just koncerta tuvumu. Šoreiz uz skatuves darīšu visādas interesantas lietas, piemēram, spēlēšu mūzikas instrumentu. Tas man liek just mazu spiedienu, jo gribās visu izdarīt ļoti labi. Tagad es ceļos un eju gulēt ar domu par koncertu. Protams, nevar būt citādāk, ka viss būs labi!
Man ir šausmīgs lampu drudzis un tas nepaliek mazāks. Iespējams, man ir pārāk liela atbildības sajūta. Gribētu ar lielāku mieru šīm lietām pieiet.
Principā, pareizi elpojot. Taču nav viena tehniska mehāniska veida, kā sevi nomierināt. Tev ir jābūt pārliecinātai par to, ko dari. Stress rodas no tā, ka, iespējams, tu kaut ko nezini. Vēl neesmu iemācījusies lampu drudzi pārvērst pozitīvā stresā. Vai to vispār var iemācīties? Ir patīkams satraukums, bet citreiz uztraukums ir tik liels, ka, šķiet, tūlīt nosirmošu.
Šie brīži ir dažādi – kad pati sajūtu prieku. Kad redzu, ka arī klausītājs sajūt šo prieku. Un tad koncerta beigās visi ir vienoti. Atceros, ka agrāk – bērnībā, es apmeklēju, piemēram, grupas “Placebo” koncertu un pēc tam vēl nedēļu biju koncerta eiforijā. Gadiem ejot, šī sajūta ir arvien retāk. Kaut kur ir pazudusi šī spēja jūsmot.
Man ar šo solo koncertu gribas būt kopā ar klausītāju, dalot laiku un sajūtu. Lai pēc koncerta vēl ir sajūta par dzirdēto. Lai nav vienalga!
Jā, man sanāk vērot publiku. Nav tā, ka dziesmas laikā aizbraucu kosmosā – tā nekad nav bijis. Man jau no sākuma gribas atvērt klātesošos, taču ne vienmēr tas izdodas. Un tad enerģētiskā līmenī ir jāmaina sajūta sevī, to ievēro arī skatītāji, un koncerts aiziet īsto ceļu.
Nē, nemaz tik bieži. Bet tad pēkšņi saņemu 100 rozes. Uz koncertiem cilvēki nes ziedus un tas ir patīkami, mīļi un jauki. Man liekas, ka arī vīriešiem dāvināt ziedus uz skatuves ir forši!
Tā tas notiek ļoti bieži.
