ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Foto no Connie Burton arhīva. Par terminu “liktenis” sarakstītas neskaitāmas dziesmas, izdotas grāmatas un šis temats vēl joprojām tiek apspriests kā kaut kas tāds, kam visdrīzāk nekad nebūs viennozīmīgs skaidrojums. Tiesa, ir cilvēki, kas savas dzīves neapgrūtina ar ilgstošu likteņa apcerēšanu un rīkojas atbilstoši ne tikai situācijai, bet arī savai iekšējai pārliecībai, intuīcijai.
1986.gada 27.septembra naktī uz ceļa Zviedrijas ziemeļos notiek avārija, kurā dzīvību zaudē tobrīd strauji progresējošās Amerikāņu grupas Metallica basģitārists Klifs Burtons (Cliff Burton). Traģēdiju ilgi apvija dažādas spekulācijas par tās iemesliem, bet būtiskākais – lēmums par grupas nākotni – tika pieņemts zibenīgi. Patiesībā nebija citu variantu, jo viss, ko trīs jaunieši savam kritušajam biedram par godu varēja izdarīt – turpināt reiz kopīgi iesākto karjeru, kuras mugurkaula lielāko pusi iemiesoja Klifa personība.
Pēc pāris nedēļām būs pagājuši 32 gadi kopš traģiskā negadījuma. Kas viņu padarīja par to, kas viņš bija? Kur jaunietis smēlās patstāvību, rakstura stingrību, pašpārliecību un vienmēr skaidru vīziju par to, ko un kāpēc dara? Atbildēm uz šo jautājumiem ir vārds un uzvārds – Rejs Burtons (Ray Burton), puikas tēvs. Tiesa, arī mamma Džena (Jan Burton) bija kaismīga dēla fane un atbalstītāja, bet tieši par ģimenes galvu ar lielu pietāti, cieņu un pateicību savulaik izteicās gan dēls, gan šodien atceras arī pārējie grupas biedri.
Pirms pāris gadiem man bija vienreizēja iespēja nepilnu piecu minūšu laikā izbaudīt sirmajam kungam apkārt patiešām burtiski zaigojošo patīkamo starojumu, kuru vecītis acīmredzami ģenerē ar mūžīgo smaidu sejā. Toreiz teicu paldies par šādu dēlu, bet viņš savukārt skaidroja, ka Klifs reizēm esot audzinājis viņu ar savu spītīgo attieksmi un jau minēto skaidro vīziju par to, ko un kā viņš grib darīt. Piemēram, reiz pēc kārtējās basa privātstundas dēls esot atnācis mājās un paziņojis:
Dad, you know what?! I’m not goin’ back to those lessons. I want to play my own music.
Zinot vēsturi, notikumus, intervijas, atmiņas un tagad dzirdot šo tekstu no pirmavota… Nu... Nujā.
/Foto no privātā arhīva/
Šobrīd vispār nav vairs neviena lieka jautājuma par to, ko grupai nozīmē(ja) un deva šis viens cilvēks. Par to liecina kaut vai pārējo biedru tūlītēja bezierunu pārvākšanās no Losandželosas uz Sanfrancisko pašā sākumā (81.g. beigas), jo Klifs tikai ar tādu norunu piekrita pamest savu tā brīža grupu Trauma un spēlēt Metallica. Sākās strauja muzikāla attīstība: lai gan Metālikas pirmā albuma moto “skaļāk un ātrāk” caurvija ne tikai “Kill ‘em all”, bet arī “Ride the Lightning” ēru, tomēr jau otrajā ierakstā dzirdamā dziesma “Fade to Black” noteica vismaz aptuvenu muzikālu virzienu, kādā jaunieši turpmāk attīstīsies. Tiesa, balāde bija pēdējais, ko grupas fani cerēja sagaidīt no pagrīdes thrash metal karognesējiem, taču liriski melodiskais dziedājums, kā arī harmoniju (tobrīd minimālais) pielietojums rezultātā piesaistīja jaunus klausītājus, kā arī noveda pie grupas karjeras katapultas “Master of Puppets”.
Ne velti šo plati smagās mūzikas aprindās parasti apzīmē ar terminu “šedevrs”, uzsverot ieraksta nozīmi ne tikai grupas, bet visa toreizējā smagās mūzikas virziena attīstībā. No iepriekšējiem albumiem atšķīrās pilnīgi viss: dziesmu kompozicionālais un liriskais saturs, ieraksta kvalitāte un grupas spēlētprasme, kā arī albuma kopējā mākslinieciskā noskaņa.
Klasisko mūziku ikdienā patērējošais Klifs iemācīja Hetfildam dziedāt harmonijās, kā arī piešķīra smagajiem rifiem un trusīša ātrumā spēlējošajām bungām jaunu muzikālu auru.
Šo ierakstu pasaule klausās jau 32 gadus un arvien biežāk dzirdamas pārdomas par to, ka “Master” bija Klifa albums. Ļoti tiecos tam piekrist kaut vai tāpēc, ka ap basģitāras partiju būvēto instrumentālo skaņdarbu “Orion” atskaņoja leģendārā basista bērēs.
Ieraksts pilnībā mainīja grupas karjeru un bija acīmredzams, ka šī diska atbalsta turneja kopā ar Oziju Osbornu (Ozzy Osbourne) ir pēdējais šāda veida brauciens. Komiķis Džims Brūers (Jim Breuer) reiz atcerējās vienu no turnejas koncertiem, kurā cilvēki pēc Metallica uzstāšanās jautājuši:
Is this… is this Ozzy show?! Ozzy’s definitely comin’ out, right?!
“Master of Puppets” bija periods, kurā knapi pāri divdesmit gadu slieksnim pārkāpušo jauniešu izturību kāds pārbaudīja vispārākajā pakāpē un nevienam nebija ne laika, ne arī vēlēšanās spriedelēt par to, kā būtu ja būtu.
1986.gada Oktobris (mēnesi pirms grupas Japānas turnejas) bija Džeisona Ņūsteda (Jason Newsted) dzīves lielākā iespēja, kuru viņš izmantoja par visiem miljons procentiem un darīja to no visas sirds. Kādā intervijā mūziķis teica:
I have chosen not to have children and dedicate my life to music. Music is my children.
Un bija reizes, kad pārējie šo nostāju izmantoja tikpat ļoti, cik diezgan jūtīgais basists lielāko daļu emociju noglabāja sevī.
1988.gada 5.septembrī dienas gaismu ierauga tehniski vissarežģītākais un visdusmīgākais grupas albums “… And Justice For All”. Ja mākslinieciski un muzikāli uzkrātā dzīves un turneju pieredze bija dzirdama un redzama koncertos, tad šīs pieredzes tumšākā daļa palika neredzama un kopš Klifa nāves visbiežāk tika novirzīta uz viena cilvēka pleciem. Iespējams, visu laiku kaislīgākais Metallica fans Džeisons kopš aiziešanas no pasaules lielākās metālgrupas ir veiksmīgi pārdzīvojis visas pārestības, kuras pārējie grupas biedri viņā reizēm burtiski mazgāja 15 intensīvus un brīžiem mazliet vājprātīgus gadus. Nepietika ar to, ka Džeisona muzikālās idejas biežāk tika novirzītas kādā no pēdējiem plāniem: ierakstā basa partijas/frekvence tika burtiski izslēgtas no ieraksta kopkaņas. Šis fakts pārsteidza visus, tikai ne Larsu, kurš ar diktatora cienīgā manierē īstenoja savas ambīcijas un idejas, norādot albuma skaņu inženierim uz nepieciešamo basa līmeņa samazinājumu.
Vairs nav izsekojamas arvien no jauna plaukstošās leģendas par to, kurš, ko, kā un kāpēc darīja grupā, bet visai pasaulei acīmredzams ir fakts, ka jebkura no veiktajām darbībām ir bijusi… pareiza? Nu, laikam tas ir atbilstošākais vārds. Un, neskatoties ne uz ko, AJFA pabeidza ar “Master of Puppets” iesākto pamatu būvniecību, uz kuriem šobrīd stāv visa Metallica muzikāli ikoniskā multimiljonu impērija. Jā, protams, nebūs melots sakot, ka 1991.gadā izdotais “Black album” tobrīd spožāko ASV vairs “gandrīz ne” underground grupu padarīja par to, kas viņi ir šodien, taču… Tas jau ir pavisam cits stāsts, kurš varēja izrietēt, iespējams, tikai no tās pagātnes, kādu izdzīvoja četri mazliet bailīgi, trausli, ievainojami, bet tomēr viscaur nekā nesalaužami jaunieši ar vienu vienīgu kopēju kaislību un nenoslāpējamu vēlmi to nekad nepazaudēt.
P.s. Kā var noprast pēc grupas 31.augustā ievietotā video, pavisam drīz “…And Justice For All” tiks pārizdots. Tikai pārmāsterēts vai arī pārmiksēts?...
