Sporta žurnālists, TV raidījumu un pasākumu vadītājs, kā arī vienkārši lielisks cilvēks – Uģis Joksts.
Pārsteigums? Jā, esam savu mini-anketu pabīdījuši arī ārpus mūzikas aprindām, jo skaņu pasaulei taču seko ne tikai industrijas pārstāvji. Un noskaidrojām interesantas lietas – mūzikas svarīgumu viņš pirmoreiz sapratis, izdzirdot “Ave Verum Corpus”, pirmā muzikālā zosāda uzmetusies no “Pērkona” dziesmas “Tā gribējās man saules lēkta”, par savu naudu pirmā nopirkta šo pašu leģendu kasete “Zibens pa dibenu”, Uģim žēl, ka zināmu apstākļu dēļ nebūs lemts aiziet uz “Nirvana” akustisko koncertu, bet latvieti viņš primāri uzskata par klasiskās mūzikas klausītāju.
Kurā brīdī pirmoreiz saprati, ka bez mūzikas tomēr nevar dzīvot?
Brīdī, kad izdzirdēju Bono (“U2”), kā arī Mocarta “Ave Verum Corpus”. Tas kaut kā notika vienā laikā.
Kura bija pirmā dziesma, kas tev izraisīja patīkamu zosādu? Kas tajā bija tik īpašs?
“Pērkons” – “Tā gribējās man saules lēkta”. Pusaudža dabīgais protests un gaidas pēc taisnīguma.
Kurš bija pirmais mūzikas ieraksts, ko iegādājies par savu naudu?
“Zibens pa dibenu” MC jeb kompaktkasetes formātā Rīgas Centrāltirgū.
Uz kura Latvijā vai pasaulē zināma mūziķa koncertu tu vēlētos doties vēl un vēlreiz un kāpēc?
“U2”, “Manic Street Preachers”, “Placebo”, “Muse”, “James”, “Kings of Convenience”, “Depeche Mode”, David Byrne, “Prāta Vētra”. Vienkārši aizkustina! Žēl, bet varbūt arī labi, ka grupas “Nirvana” “Unplugged in New York” var redzēt vairs tikai TV.
Kas nākotnē notiks ar latviešu mūziku?
Domāju, ka mums ir visi priekšnoteikumi, lai kādā brīdī sagaidītu kādu pasaules mēroga izcilību, no kuras iedvesmosies jaunie un vecie. Mūzikā ir līdzīgi kā sportā – ja ir čempions, ir sekotāji. Es gan gribētu teikt, ka latvietis sirdī ir vairāk tā dēvētās klasiskās mūzikas klausītājs un virzītājs. Te nu mēs esam pasaules izcilības, un es ļoti ticu, ka tādi arī paliksim.