Šos faktus zina retais! Shipsea stāsta par savas muzikālās karjeras pagriezieniem

Raksta attēls - Šos faktus zina retais! Shipsea stāsta par savas muzikālās karjeras pagriezieniem Fotokolāža: personīgais arhīvs Sandis Vāgners, Artūrs Kondrāts

27.10.2016 / Aiga Leitholde

Šoreiz mūsu saruna ar Jāni Šipkēvicu jeb Shipsea ir retrospektīva, pieskaroties svarīgākajiem muzikālās karjeras pagrieziena punktiem, kas veidojuši Jāni par mūziķi, kādu mēs viņu pazīstam tagad.

Kad ir tavas pirmās atmiņas par dziedāšanu?

Neatceros, ka līdz sešu gadu vecumam būtu gribējis dziedāt. Pirmo klasi aizvadīju Rīgas 58. vidusskolā, paralēli sāku iet Emīla Dārziņa mūzikas skolas sagatavošanas klasē. Tā bija manas māmiņas vēlme virzīt mani muzikāli izglītoties. Tētis, protams, tajā laikā bija saistīts ar mūziku, viņš bija mūzikas žurnālists, kurš vadīja mūzikas raidījumus, un mūsu māja bija pilna ar mūzikas ierakstiem. 

Pirmsskolas laikā vecāki mani vēlējās pieteikt bērnu vokālajā ansamblī "Dzeguzīte", bet es īsti neatbildu ansambļa prasībām.

Ja būtu ticis pieņemts "Dzeguzītē", mans muzikālais ceļš izskatītos pavisam savādāks.

Pirmās klases mūzikas skolā pagāja solfedžo zīmē, aptverot, kā mūzika ir uzbūvēta, kāda ir mūzikas valoda. Atceros, bija mazas tāfelītes ar diegiem, kuros bija sakārtas podziņas. Un šādi mēs bīdījām notiņas. Atceros skolotāju Ķezberi, kura mums mācīja solfedžo.

Nākamā bija Rīgas Doma kora skola.

Kordziedāšanas režīms bija saspringts un mums bija tā laime doties ceļojumos. Toreiz, Jāņa Ērenštreita laikā, skolas pusgadā bieži vien mēs bijām prom vairākus mēnešus. Līdz ar to bija ļoti grūti pielāgoties skolas kopējam grafikam, pēc kura visām klasēm eksāmeni notika kopā. Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas kora klase atdalījās kā suverēna vienība, kļūstot par Rīgas Doma kora skolu, pielāgojoties zēnu kora vajadzībām.

Es mācījos 5. klasē, kad zēnu kora klase pārvācās uz blakus esošo ēku, un sākās jauna ēra. Skola bija sava republika, kuras ministri bija skolotāji.

Latviešu valodu mācīja Iveta Šimkus, kultūras vēsturi – Ieva Kolmane, Maija Kurme - solfedžo un harmoniju, Valdis Bernhofs bija mūsu klases audzinātājs.

Ja Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā klasē bijām 20 cilvēki, Rīgas Doma kora skolā – bijām pieci, seši. Mēs tikām pieskatīti un nevarējām slinkot - mums bija garš stundu saraksts ar daudz mājasdarbiem. Šis skarbais režīms ir devis to, ka tagad daudz kas liekas vienkāršāks un viegli izdarāms. Pēc Rīgas Doma kora skolas Mūzikas akadēmija šķita kā brīvdienas! Arī tagad novērtēju, cik daudz manai dzirdei un mūzikas uztverei ir devušas mācības Rīgas Doma kora skolā.

Šķiet, studijas Mūzikas akadēmijā ir loģisks turpinājums?

Patiesībā, kad pabeidzu skolu, domāju savu dzīvi vairs ar mūziku nesaistīt. Man bija apnicis milzīgais uztraukums, ko izjutu, uzstājoties koncertos vai eksāmenu laikā. Eksāmenos es tik ļoti pārdzīvoju, ka vēlāk man bija grūti nomierināties. Es toreiz savam diriģēšanas skolotājam Ivaram Cinkusam teicu, ka stāšos universitātē filozofijas fakultātē vai arī studēšu socioloģiju vai žurnālistiku. Viņš man ieteica joka un inerces pēc nokārot arī iestājeksāmenus Mūzikas akadēmijā. Kaut kā sanāca tā, ka vienā universitātes fakultātē netiku, citā nogulēju iestājeksāmenus, galu galā nolēmu, ka sākšu mācīties kora diriģentos un apgūšu akadēmisko mūziku.

Akadēmijā mans specialitātes pasniedzējs bija Sigvards Kļava. Viņš bija mans mentors, kura vadībā mācījos mūziku, klausījos ierakstus, pastiprināti iepazinu baroka mūzikas interpretāciju. Viņa favorīti bija Bahs, Brāms, Mocarts, Alfrēds Šnitke, Pēteris Vasks.

Juris Griņevičs pasniedza mūzikas vēsturi un literatūru. Viņš, manuprāt, ir  viens no ģeniālākajiem pasniedzējiem, tāpat kā Gunārs Bībers, kas mācīja literatūras zinātni. Es pats Valmierā vadīju sieviešu kori Jumara. Biju priecīgs, ka varēju dziedāt Latvijas Radio korī vai Valsts korī Latvija, kopā ar Sinfonietta Riga.

Akadēmijas laikā izviedota arī vokālā grupa “Cosmos”.

Es tikko biju sācis mācīties akadēmijā, kad mēs ar draugiem no Rīgas Doma kora skolas laika sapratām, ka mūsu balss spektrs ļauj mums dziedāt ansamblī.

"Cosmos" būvējām pēc kora modeļa. Iepriekš bijām klausījušies vokālās grupas  "Take6",  "King Singers" un "Real Group", tagad varējām paši pamēģināt. Tā bija lielāka atbildība un izaicinājums, būvēt savus vokālos aranžējumus un faktūras.

Protams, bija Radiokora grupa, kas dziedāja mūsdienu akadēmisko mūziku.  Bija arī  džeza vokālā “Assambly Singers” Eināra Verro vadībā. Taču neviens šāda veida muzikālajām izpausmēm nebija pievērsies kā pilna laika darbam. Mēs darījām visu, lai vokālā grupa “Cosmos” kļūtu par mūsu darbu un ikdienas pienākumu. 2002. gada decembrī notika mūsu pirmais koncerts.

“Cosmos” sarežģītā mūzika spēja aizraut lielu klausītāju auditoriju - piepildīt Arēnu Rīga!

Jā, it kā pārstāvējām šauru nišu, mēs mācējām atrast to robežu, kad šāda mūzika sāk interesēt vairāk cilvēku. Džezs, avangards un popmūzika – tas viss mūs pašus tolaik interesēja. Dažkārt tev ir jāiziet papildus pagriezieni, lai saprastu savus radošos gabarītus. Lai saprastu, kur tu gribi un kur negribi būt. Tāpēc uzstājāmies arī Jaunajā Vilnī un Eirovīzijā, šādi izpētot popmūzikas spektru.

Tad “Cosmos” katrs aizgāja savu radošo ceļu. Tu kopā ar Reini izveidojāt grupu “Instrumenti”!

Tajā laikā manas un Reiņa Sējāna intereses bija ļoti radniecīgas. Manuprāt, “Cosmos” fināla albums “Turbulence” jau bija pirmais solis “Instrumenti” virzienā. Tā bija orģinālmūzika, kurā tika daudz eksperimentēts. Šie eksperimenti bija daudz drosmīgāki izklaidējoši konservatīvajam rāmim, ko mēs bijām uzstādījuši “Cosmos”.

Mūsu interešu diapazons bija par plašu, lai mēs mēģinātu atrast kopsaucēju. Zinājām, ko katrs vēlamies darīt, un draudzīgi devāmies tālāk, lai mūsu ceļi atkal krustotos - ar Andri Sējānu  esam sadarbojušies “Instrumentos”, es esmu rakstījis mūziku Jāņa Ozola korim. 2015. gada vasarā mēdz atkal dziedājām kopā kā “Cosmos”. Lai gan esam mainījušies, tomēr savā draudzībā un  vokālā ziņā harmonija joprojām pastāv.

Runājot par “Instrumentiem”, pirmajā mirklī šķita, ka ar maskām cilvēkus kādu laiku tiešām izdevās maldināt.

Tagad ir grūti iztēloties, kā mēs jutāmies laikā pirms “Instrumentiem”. Grupa “Cosmos” bija vienīgā, ar kuru mūs asociēja. Līdz ar to mums bija grūtāk pateikt ko jaunu, jo mūs jebkurā gadījumā asociētu ar ”Cosmos”. Tāpēc domājām veidu, kā to izdarīt viltīgāk. Sākām uztvert to kā spēli, kurā mēs domājām dažādus interesantus scenāriju. Sākumā slēpšanās aiz maskām bija interesanta, bet pēc tam sāka kļūt apgrūtinoši.

Vai maskas krita 2009. gada Positivus festivālā?

Jā, tur es no pandas pārģērbos par tīģeri. Protams, šāda maskošanās varēja notikt tikai toreiz. To tagad nebūs vairs iespējams atkārtot.

Kāpēc tikai toreiz, bet ne tagad?

Toreiz šķita, ka savādāk nevar. Tad gribējās, lai cilvēkiem visu laiku būtu interesanti. Tagad interesanti nav kritērijs, pēc kura ir jābūvē koncerts vai jārada mūzika.

Jā, pamazām “Instrumenti” kļuva arvien intīmāki, atmosfēriskāki. Galu galā jūs pat postroku spēlējāt!

Nezinu, par ko tas liecina. Vai tas ir totālas konsekvences trūkums vai bipolāra daba? 

Kad pandu maskas bija kritušas, jūs arī vizuāli ļoti mainījāties. Tika radīti futūristiski tēli gan tērpos, gan video projekcijās. Kā veidojāt sadarbību ar šiem vizuālajiem māksliniekiem?

Šīs pārmaiņas un sadarbības ar citiem māksliniekiem notika pavisam organiski, sajūtot līdzīgi. Tā tas ir bijis sākumā ar MAREUNROL'S, un nekad nav pārtrūcis. Otrajā albumā mēs satikām Uģi un Lāsmu Oltes, Kristapu Epneru un ar viņiem kopā būvējām mūzikas videoklipus. Ar šiem cilvēkiem mums ir abpusēja sapratne, ļaušanās.

Ar raidījumiem “Tīrkultūra” un “Skaņu saite” tu savā ziņā piepildīji sapni par žurnālistiku!

“Tīrkultūra” radās kā Rolanda Pēterkopa iniciatīva. Nekad būtu domājis, ka caur tērpiem mēs ar Rolandu nonāksim skaņu frekvencēs.

 “Tīrkultūrā” vēlamies apkopot lietas, kas klausītāju varētu uzlādēt ar oriģinalitāti.

Mēs intervējam cilvēkus kā Džemma Skulme, Knuts Skujenieks, kuri ar savu domas gājienu ir atstājuši pēdas kultūrā. Veidojam domu herbāriju. Iespējams, “Tīrkultūra” pāraugs medijā vai festivālā. Mēs esam sasaistē ar Piena festivālu, kura vīzija nepārtraukti tiek attīstīta. Piena festivāla organizēšana paņem daļu mana brīvā laika – labprāt dodu savu muzikālo artavu vai palīdzu ar kontaktiem.

“Skaņu saite” bija producentes Ilzes Lasmanes Brožes iniciatīva, kuru veicām kopā ar režisoru Uģi Olti, kurš ir viens no maniem tuvākajiem domubiedriem. “Skaņu saite” bija lieliska iespēja iepazīt mūzikas pasauli caur komunikāciju. Cilvēki mani ārkārtīgi interesē arī ārpus raidījumiemn - es pats eju un jautāju, iepazīstos un nodibinu kādu jaunu muzikālu saiti. Un iepriecinoši, ka “Skaņu saite” filmēšanas process aizritēja tik dabiski, neliekot man justies kā raidījuma vadītājam.

Kā Tev radās ideja par savu soloprogrammu?

Šī soloprogramma sākās kā mana atsaukšanās avantūrai, uz kuru mani aicināja bundzinieks Rihards Fedotovs, kurš Vecrīgas klubos rīkoja radošās darbnīcas. Rihards mani iepazīstināja ar mūziķiem, ar kuriem iepriekš nebiju kopā muzicējis un kuri man tajā reizē deva jaunu izpratni - Matīsu Čudaru, Ivaru Aratjunjanu un Rūdolfu Macatu. Vēlāk kopā nospēlējām koncertu Kultūras pilī Ziemeļblāzma, Piena festivāla ietvaros.

Tas bija sākums cita veida muzikalitātei, kas ir daudz vairāk balstīta uz improvizāciju un radošu risku.

Tajā pašā laikā man joprojām ir interesanti atgriezties spēles laukumā, kurā kopā ar Reini un Gati mēs darbojamies pēc “Instrumenti” algoritma.

Kopā ar Gati Zaķi jums ir projekts “Dora”.

Šī projekta aizsākums bija 2015. gada pavasaris, kad mani uzaicināja radīt mūziku Jaunā Rīgas teātra izrādei “Aspazija. Personīgi”. Komponējot mūziku, jutu, ka gribu domubiedru, tāpēc uzaicināju Gati. Mēs izrādei radījām ļoti daudz skaņu un mūzikas, taču izrādei no  šīs visa bija nepieciešams tikai mazumiņš. Šo mūziku īsti nevarēja izmantot “Instrumentos”, ne kaut kur citur. Tāpēc izveidojām projektu “Dora”. Dora ir gan Raiņa, gan Aspazijas māsas vārds.

Uzstājoties solo Venēcijas biennāles ietvaros, saņēmām jaunu piedāvājumu – radīt skaņu islandiešu mākslinieces Berglindas Jonas kustību skulptūrai. Mūsu sadarbība turpinās, tagad radam skaņas nākamajam mākslinieces darbam. “Dora” atšķiras no manas iepriekšējās daiļrades – šīs skaņas ir kā vizuālas telpas papildinošs elements.

Kā izveidojās Tava un  Alises Jostes sadarbība?

Ik pa laikam pie manis mājās rīkojam radošas nometnes. Toreiz tā bija “Doras” radošā sesija, kas bija ieilgusi nakts jam sesijā. No rīta, kamēr vēl gulēju, dzirdēju, kā Gatis miksē Alises jauno albumu. Dzirdēju šīs skaņas, kas man likās dievišķas. Uzzinot, ka albums, kuru es zemapziņā jau biju iemācījies no galvas, ir Alises. Es viņai rakstīju, ka gribu spēlēt kopā. Jebko – mutes harmonikas, klavieres vai dziedāt bekvokālus. Viņai patika šī ideja un mēs sākām spēlēt kopā. Sen neesmu dzirdējis tik ļoti labas dziesmas, kādas ir Alisei.

Es ļoti cienu Alisi kā mākslinieci. Šīs ir fantastiskas dziesmas. Man vienmēr skrien tirpiņas, kad uz skatuves tās kopā ar Alisi varu izpildīt. Apbrīnoju, cik meistarīgi viņa dziesmu tekstos izklāsta domu – es varu daudz ko mācīties.

Tajā pašā mums ar Alisi ir daudz kopīga, jo viņas mūziku varu sevi identificēt. Mums ir tembrāli līdzīgas balsis. Sākumā šķita, ka tas varētu sadziedāšanās procesu padarīt vieglāku, bet patiesībā ir sarežģīti, jo mēs nevaram īsti sadzirdēt, kurš ir kurš.

Kamermūzikas sērijas ietvaros Tev koncerts bija gandrīz katru dienu. Vai nebūtu vieglāk uztaisīt vienu lielu koncertu?

Koncerti viens pēc otra (2015. gada decembrī tie bija 11), man ir lielākā bauda! Tas ir attīstoši jebkuram mūziķim. Tu iegūsti atskaites punktu, saprotot, kā tavs priekšnesums ir uzbūvēts, un ap to sāc brīvi eksperimentēt. Tev vairs nav satraukuma, kā tas kopumā izskatīsies. Katrs nākamais koncerts ir solis uz priekšu ārpus drošības zonas.

Decembrī, izgulējies pēc vakarā nospēlēta koncerta, devos uz K.K. fon Stricka villu, lai pusdienlaikā sāktu spēlēt. Nospēlēju trīs stundas, gāju pusdienās un pirms koncerta vēl paspēlēju. Nākamajā dienā izmēģināju kādu improvizāciju, kuru pēc tam nospēlēju arī koncertā. Šādi, koncertsērijas noslēgumā, pirmais koncerts ir pilnīgi atšķirīgs no vienpadsmitā. Pirmajā, protams, ir trauslums un laba emocionālā spriedze, savukārt vienpadsmitais koncerts ir solis brieduma virzienā, kuru tālāk vari attīstīt tikai liekākā laika periodā, nevis ar atsevišķiem koncertiem.

Jānis Šipkēvics un Gatis Zaķis projekta "Dora" ietvaros šajā nedēļas nogalē uzstāsies festivālā "Zemlika" - sestdien, 29. oktobrī plkst.18:00, sniedzot koncertu Durbes Luterāņu baznīcā.

ParMuziku.lv

ParMuziku.lv ir online mūzikas žurnāls, kurā iespējams izlasīt svarīgāko par mūziku Latvijā un pasaulē. Šeit vari atrast ne tikai aktuālās ziņas, ekspertu viedokļus, albumu, DVD un koncertu apskatus, bet arī informāciju par mūzikas biznesa ikdienā neredzamo pusi – autoru un izpildītāju blakustiesībām, ierakstu izpildījumu publiskajā telpā, kā arī mūzikas industriju kopumā.

Par LaIPA

Biedrība „Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība” (LaIPA) ir kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kur apvienojušies pašmāju un ārvalstu izpildītāji un fonogrammu producenti, lai iestātos par savām tiesībām un saņemtu taisnīgu atlīdzību par savu fonogrammu izmantošanu Latvijā un ārvalstīs. Vairāk

Sazinies ar mums!