ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Publicitātes foto Mārtiņš Spuris ir "Franco Franco" bundzinieks un nu jau vairākus gadus arī "Radio TEV" ētera personība. Reiz, braucot no Cēsīm līdz Rīgai, viņš visu ceļu dziedājis līdzi "Prāta Vētras" dziesmām, bet savam kolēģim Vecgada rubrikā, licis dziedāt Dona dziesmu "Dieviņš" ar vecu balalaiku. Zibens intervijā Mārtiņš ar mums dalījās arī citos interesantos muzikālos stāstos.
Tas atkarīgs no tēmas, kas jāizlemj. Mums katram ir savas sfēras, kur mēs jūtamies zinošāki, tādēļ uzticamies viens otram. Piemēram, mūsu ģitārists Reinis Kārkliņš ir izteikts skaņas cilvēks. Viņš atradīs vislabāko veidu, kā "Franco Franco" skaņas nianses, kas dzirdamas albumā, aizvest arī līdz dzīvajam izpildījumam. Bet, ja skatāmies kopumu, tad es teiktu, ka "Franco Franco" ir viena kārtīga demokrātija. Mēs daudz diskutējam par to, kā būt un kā labāk darīt. Protams, tam mēdz būt savi plusi un mīnusi, jo lēmumu pieņemšana reizēm var ieilgt, bet dienas beigās sievišķā un vīrišķā puse ir līdzsvarā.
Jāatzīst, ka ar mūziku nodarbojos krietni ilgāk nekā sarunājos ar klausītāju radio, tādēļ radio pasaule, ko esmu iepazinis pēdējos 2 gados, ir kaut kas pavisam jauns. Lai radio justos tik pat drošs kā uz skatuves, bija jāpaiet kādam laikam, taču šobrīd varu teikt, ka ir grūti izcelt, kur jūtos drošāk - uz skatuves, pie bungām, vai pie Radio TEV pults. Skaidri zinu to, ka šīs ir divas nodarbes, kas man ir sirdij tuvas, un priecājos par to, ka man ir dota iespēja ar to nodarboties.
Ja mēs neskatāmies uz izņēmumiem, kad visa kā dienā ir bijis tik daudz, ka vienīgais, ko gribas dzirdēt, ir klusums un savas domas, tad, manuprāt, mūzikai autovadītāju dzīvē patiešām ir liela loma. Ne par velti katrā automašīnā ir radio. Tā ir viena no retajām vietām, kur klausītājs reizēm var patiešām nodoties mūzikai, jo netraucē dažādi blakus faktori, kā, piemēram, TV vai internets, kad mūzika mēdz palikt fonā.
Man personīgi auto ir vieta, kur es varu reizēm arī kārtīgi izdziedāties. Es nedziedu dušā vai mazgājot traukus, jo prātā nedaudz traucē tā apziņa, ka Tevi kāds dzirdēs, (ja vien mājās neesi viens). Automašīnā nav jādomā par to, ka kāds klausās.
Atceros, ka pirms pāris gadiem vienā svētdienas vakarā viens braucu no Cēsīm uz Rīgu, paņēmu līdzi grupas “Prāta Vētra” diskogrāfiju un gandrīz visu ceļu nodziedāju. Pēc tam jūtos brīnišķīgi un pamatīgi uzlādēts.
No rīta mani burtiski pamodina pavisam neinteresantā modinātāja dziesma, kas iekš tālruņa saucas “Opening”.
Bet vispār no rītiem es mēdzu klausīties Deividu Boviju, kurā mājo milzīga iedvesmas deva. Ne tikai mūzikā, bet viņa vispārējā tēlā un dzīves redzējumā.
Diemžēl jāatzīst, ka es par Boviju sāku pastiprināti interesēties tieši pēc viņa pēdējā albuma “Blackstar” iznākšanas, un man ir nedaudz žēl, ka to nedarīju ātrāk. Vēl pēdējā laikā ļoti uzrunā amerikāņu duets "Phantogram". Tā kā, ja man būtu jāizvēlas dziesmas no katra no šiem māksliniekiem, ko es vēlētos no rīta dzirdēt, tad tās šobrīd noteikti būtu Phantogram – “Fall in Love” un Deivids Bovijs – “Heroes”. Lieliskas dziesmas, ar kurām uzsākt dienu.
Atceros pirmo reizi, kad kāda “Franco Franco” dziesma izskanēja pa radio, bet mēs visa grupa to nokavējām. Pirms 5 gadiem izdevām mūsu pašu pirmo singlu no debijas EP. Tā bija dziesma “Grasshopper’s Novel”. Dienu pirms oficiālās palaišanas tautās mēs šo singlu nosūtījām kādai radiostacijai ar lūgumu atskaņot nākamajā dienā. Bet notika neliels pārpratums un brīdi pēc nosūtīšanas saņēmām e-pastā ziņu no radio DJ: "Paldies par dziesmu. Tikko atskaņojām." Tā mēs toreiz to brīdi palaidām garām. Jebkurā gadījumā bijām priecīgi, ka dziesma ir izskanējusi radioviļņos.
Pirmo reizi, kad es pats dzirdēju “Franco Franco” dziesmu radio es diemžēl neatceros. Taču kaut kad nesen automašīnā dzirdēju “Up” skanam par radio un nodomāju, ka ir milzīgs prieks, ka mūsu radītā mūzika sasniedz aizvien vairāk klausītājus.
Ir bijuši daudz notikumi. Grūti izcelt, kurš ir bijis smieklīgākais, bet viens, kas man pašam ļoti patika, ir saistīts ar akciju “Es Klausos Radio TEV”, kas Radio TEV ēterā notiek katru gadu. Akcijā klausītāji piereģistrējas mūsu mājaslapā, un tad šīs akcijas laikā katru stundu tiek izlozēts viens dalībnieks, kuram Radio TEV DJ zvana, lai apsveiktu ar laimēto balvu. Pagājušajā akcijas sezonā man pacēla kāds klausītājs, kas atradās Rīgā uz Vanšu tilta. Ņemot vērā, ka viņš atradās uz tilta, kur bez apstājas lielā skaļumā brauc automašīnu jūra, viņu bija patiešām grūti sadzirdēt. Viņam mani – vēl grūtāk! Saprotot, ka mums saruna neizdosies, ja es nesākšu krietni skaļāk runāt, tad mēs vienā sarunas brīdī nonācām pie tā, ka abi no sirds viens uz otru bļaujam, lai sadzirdētu. Tas noveda pie tā, ka abi ēterā par to kārtīgi sasmējāmies. No malas tas izklausījās ļoti komiski. Beigās es viņam nosūtīju svarīgāko informāciju īsziņā. Bet šādi zvani ar klausītājiem ļoti uzlabo garastāvokli un dod prieku strādāt.
Izteikti jautri mums iet Vecgada dienā, kad ar kolēģi Rūdolfu Švēdi Radio TEV ēterā vadām Vecgada vakara raidījumu. Viena no smieklīgākajām lietām, kas palikusi prātā, ir kāda rubrika. Mēs ar Rūdolfu dodam viens otram kādu mūzikas instrumentu un populāru latviešu dziesmu, kas jānospēlē/jānodzied tiešajā ēterā.
Pagājušajā gadā es Rūdolfam iedevu vecu balalaiku un Dona dziesmu “Dieviņš”. Man iedeva bērnu ksilofonu un bija jādzied Prāta Vētra “Ziemu Apēst”. Tā kā dziedāšana nav lieta, ko mēdzu darīt publiski, tad šis noteikti man bija kas unikāls.
Iepazīšanās ar “Franco Franco” dalībniekiem palikusi atmiņā ļoti spilgti. Tas bija 2010. gadā sākumā, kad grupas ģitārists Reinis man uzrakstīja draugiem.lv, vai vēlos satikties un aprunāties par vienu muzikālu projektu. Es, protams, piekritu un pēc pāris dienām mēs satikāmies Cēsīs, Fonoklubā. Uz skatuves bija sakārtots bungu komplekts, un viņš man lūdza paspēlēt. Es brīdi paspēlēju bungas, mēs aprunājāmies par mūziku un devos tālāk.
Pagāja pāris mēneši, un tiku uzaicināts uz pirmo kopīgo mēģinājumu Elizabetes mājās (Cēsīs). Tajā mēģinājumā arī pirmo reizi iepazinos ar pārējo grupu. Es gan biju iepriekš redzējis skolas laikā gan Kristīni, gan Elizabeti, bet mēs īsti nebijām pazīstami. Principā es biju vienīgais dalībnieks, kurš savā starpā nebija pazīstams ar pārējiem. Cilvēki mēdz runāt par “klikšķi”, kas nostrādā, pirmo reizi tā pa īstam satiekoties. Es varu apgalvot, ka šāds “klikšķis” bija arī mums.
