Kārlis Vanags izvēlas labākos bigbendu ierakstītos albumus

Šis 1956. gada ieraksts ir ļoti nozīmīgs arī pašam Elingtona bendam, jo bija pagrieziena punkts, kad bigbendu mūzikas ēra lēnām norietēja, bet ar šo koncertu tika atgūta cilvēku interese. Tur ir viens ļoti interesants gabals “Diminuendo and Crescendo in Blue” ar nenormāli garu tenorsaksofonista Paul Gonsalves soliņu. Iemesls tam bija tāds, ka Djūks redzēja publikā vienu meiteni, kas sāka dejot, un, kamēr viņa dejoja, Pols spēlēja to solo. Cilvēki par to nenormāli “pavilkās” un bendam sāka uzrasties piedāvājumi koncertēt un doties tūrēs.

Šā bigbenda otrās dekādes spilgtākais albums. Tas ir veltīts viņu promoterim, Ņujorkas džeza kluba “Village Vanguard” vadītājam Maksam Gordonam. Man ļoti interesants šķiet arī vinila formāta izdevuma noformējums, kurā iekļauta pat partitūra un miksu diagrammas. Ja interesē, kā tajos laikos tika miksēti bigbendu ieraksti, tad oriģinālajā vinila vāciņā to visu var uzzināt – kurš kurā pusē atradās, kā viss sīkumos notika. Ļoti nozīmīgs ir arī pats albuma saturs, jo tas atspoguļo tā laika stilistiku, kad Džonsa un Lūisa orķestris sāka apgūt rhythm’n’blues ritmus un funk ieskaņas. Pats pirmais gabals “Greetings and Salutations” ir kļuvis par šā stila klasiku.

Ziemeļteksasas studentu bigbenda ieraksts! Bieži vien šie ieraksti tiek atstāti otrajā plānā, jo daudzi uzskata, ka tas tomēr ir tāds studentu sastāvs, kurā spēlē cilvēki sava mūzikas ceļa sākumā. Taču šis bigbends ir ar dziļām tradīcijām. Katru gadu tiek izdots albums. Ziemeļteksasā ir viena no labākajām mūzikas augstskolām un bigbendi tur nosaukti stundu vārdos: ir “One O’Clock”, “Two O’Clock”, “Three O’Clock” bigbendi un tā tālāk. “One O’Clock” ir pats augstākais līmenis, kāds viņiem ir. Daudziem profesionāliem bendiem ir grūti nodrošināt regulāru mēģinājumu procesu, bet tajā universitātē viņi tiešām mēģina katru dienu attiecīgi pulksten vienos! Bendā spēlē spēcīgākie jaunie spēki no visas pasaules. Man vistuvākais ir tieši 1989. gada ieraksts. Tajā ir gan aranžējumi, gan oriģinālkompozīcijas. Spilgtākais skaņdarbs ir Chick Corea “Got a Match?”, kas ir ātrā tempā, ar unisonu un ar tādām niansēm, kas tajā laikā uzstādīja jaunus virtuozitātes standartus.

2007. gada ieraksts. Esmu absolūts Marijas Šnaideres fans un talanta piekritējs. Šis albums no viņas diskogrāfijas man ir vistuvākais. Ne velti vairākas kompozīcijas ir ieguvušas “Grammy” apbalvojumus. Šis ir klasisks piemērs modernam skanējumam tieši džeza orķestra stilistikā. Skanējums ir vairāk orķestrāls, tuvāks akadēmiskajam ar vairākām muzikālo krāsu iezīmēm. Ierakstā ir plašs koka pūšamo instrumentu izmantojums, ir arī akordeonu skanējums, vokāls. Kompozīcijas ir izvērstas pat desmit minūšu garumā ar vairākām daļām, kontrastējošiem posmiem un garām solo epizodēm.

Divu Parīzes džezmeņu vadīts bigbends. Šis varbūt nav TOP albums reitingos un “Grammy” nominācijās, bet mani šī mūzika ir ļoti uzrunājusi un iespaidojusi. Man ir sajūta, ka francūžiem vienmēr ir kaut kas savs, kas spilgti laužas cauri ierastajam. Gan viņu humors, gan vispār citādākais skatījums uz tradicionālām lietām. Šis albums to visu apkopo. Tajā pašā laikā tehniskā puse viņiem vienmēr ir ļoti sakārtota, standarti ir augsti un izpildījums ir augstā līmenī.