Ir cilvēki, kuriem patīk mūzika. Ir cilvēki, kuri mīl mūziku. Un ir tādi cilvēki kā Klāss Vāvere, kuri izdzīvo mūziku. Lai arī pats nav tos radījis, Klāss spēj izrakties līdz viņam tīkamo skaņdarbu kodolam un pastāstīt par to citiem. It īpaši, ja runa ir par laika pārbaudītu, nobriedušu mākslinieku daiļradi un attiecīgi albumiem, kuriem piestāv apzīmējums “klasiski”.
Lūdzām Klāsam izcelt no viņa apjomīgā muzikālo dainu skapja piecus labākos pašmāju mūzikas albumus. Bijām gatavi sagaidīt atbildi, ka tas taču nav iespējams, bet Klāss tika galā pat apbrīnojami veikli!
Imanta Kalniņa dziesmas. Daudz kam var piesieties (spēlē skolnieciski, noproducēts un nomāsterēts vāji, izklausās gaudeni), bet latvietim, kurš audzis septiņdesmito un agrīno astoņdesmito gadu Latvijā, te nav variantu. Tādi mēs esam – smagnēji, naivi, romantiski, sevī iegrimuši, citiem ne pārāk saprotami un traki skaisti.
Tikpat labi tas varētu būt jebkurš cits “Pastnieku” albums. Prieks, svaigums, azarts, oriģinalitāte – lietas, kuru pietrūkst ne jau tikai latviešu mūzikā vien – te ir pa pilnam. Turklāt tas nav nekāds idiota prieks – viņu mūzikā tas vienmēr labi sadzīvo ar melanholisko dimensiju. Un vēlīnajos albumos šī kombinācija ir īpaši izsmalcināta.
Joprojām labākais latviešu dziesminieku / roka / blūzroka albums. Izjūtas, stila izpratnes un skanējuma ziņā. Un tās dziesmas! Gundars joprojām ir viens no labākajiem dziesmu autoriem un vokālistiem.
Spēriens manas paaudzes pakrūtē. Šausmīgi uzmundrinošs spēriens. 1981. gadā, 17 gadu vecumā redzēju “Pērkona” koncertu. Nosaukums “Pērkons” vēl nebija spēkā, bet viņi jau spēlēja daudzas no šīm dziesmām. Viens no manas dzīves pavērsiena punktiem.
Vēl daži labi kandidāti: Jauns Mēness “100 + 1 vēlēšanās” un “Garastāvoklis”, Hospitāļu iela “Pilnmēness” un “Nav centrs”, Haralds Sīmanis “Starp divām gaismām”, Ieva Akuratere “Spogulis”, K. Remonts “Melnraksti”, Ingus Baušķenieks “Mājas dzīve” un “Klusais okeāns”, Imants Kalniņš un Ainars Mielavs “Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet”, Kaspars Dimiters “Krusta skola”, Līvi “Kurzemei – saules ceļš” (dziesmu dēļ arī “Iedomu pilsēta”, diemžēl ieraksta tehniskā kvalitāte ir tālu no vēlamās; līdzīgi ir ar abām “Sīpolu” platēm) un droši vien vēl visādas lietas, kas šobrīd nav prātā.
Tā ir dzeltensarkanā plate. Dainas Avotiņas cikla dēļ, protams. Latviešu progroks ar Noru un Viktoru! Un “Dzejnieka mīlasvārdi”, “Varbūt”, “Kurzeme”, “Lana” plates otrā pusē! Latviešu šlāgeris kādreiz ir bijis gudrs, elegants un nemaz ne šlāgeris.