Arnis Račinskis: Uz skatuves, kad uz tevi skatās daudz cilvēki, 5 sekundes ir minūti garas

Tallinas Mūzika nedēļā dziesmas dziedājām angliski. Biju noslinkojis, tāpēc daži dziesmu teksti angliski tika uzrakstīti iepriekšējā vakarā. Viss bija forši, kamēr pāris stundas pirms koncerta man sākās lampu drudzis – es nezinu dziesmu vārdus. Nopirku bloku, uzrakstīju pirmās rindiņas un tās noliku uz grīdas blakus mikrofonam. Man neierasti šis bija sēdošais koncerts. Zālē bija samērā gaišs un sēdošā publika atgādināja žūriju. Sākam spēlēt pirmo dziesmu un es vienkārši neko neatceros. Nav pat pavediena. Tā, paldies dievam, bija tikai viena pantiņa garumā, bet man pašam šķita, ka visi šo kļūdu ir pamanījuši. Esot uz skatuves, kad uz tevi skatās daudz cilvēki, šķiet, 5 sekundes ir minūti garas. Neviens nebija manu kļūdu pamanījis. Dziedot svešvalodā klausītājiem, kuriem tā nav dzimtā valoda, teksts paslīd garām, kā arī paiet laiks, kamēr koncertā skaņa tiek savākta. Sākumā ir tikai frāzes un skaņas, un neviens nepievērš lielu uzmanību tam, cik gramatiski adekvāts ir teikums. Šī bija vajadzīga pieredze, lai to nākotnē neatkārtotu – dziesmu tekstus ir laicīgi jāsagatavo.

Albuma “Gaismas Lādiņš” dziesmas un ieraksts tapis man nopietnā dzīves posmā. Kamēr lietas ir godīgas, manuprāt, ir vērts par tām runāt. Mūzika ir komunikācija, kurai vajadzīgas vismaz divas iesaistītās puses. Un tā rodas paradokss – tu, spēlējot savu mūziku, komunicē ar pasauli, stāstot, kā tev salauza sirsniņu. Un tad liekas, ka tavs klausītāju skaits, atkarībā no tā, vai tas mērāms desmitos, simtos vai tūkstošos, ļauj novērtēt mūzikas kvalitāti. Bet tā tas tomēr nav, jo bieži populārākās dziesmas ir par pilnīgām muļķībām. Es justos ļoti neērti, ja tiktu pieķerts melojot. Protams, dziesmu tekstu pamatā ir īsts impulss. Pēc tam tā jau ir spēle ar tekstu, to piemērojot mūzikas formai, kas ir tradicionāli ritmiska, līdz ar to rindiņas top līdzīgos garumos. Tā agri vai vēlu mēs nonākam pie atskaņām un formas diktāta. Man šobrīd šķiet, ka nākošās dziesmas nebūs tik personiskas, intīmas, jo manā dzīvē ir cits periods un visticamāk turpinājums būs mazāk skumjš.

Pēcis (Pēteris Lunde) ierosināja albumu izdot festivāla Positivus laikā. 17. jūlijs bija trešais noliktais albuma prezentācijas datums. Sākotnēji bijām plānojuši albumu prezentēt jau gada sākumā. Albuma ieraksts, miksēšana un māsterēšana bija mūsu pašu atbildība. Biju domājis, ka ieraksta pēcapstrādi veikšu 2 mēnešu laikā, šis darbs prasīja 8 mēnešus. Šīs tehniskās lietas saturu neietekmēja, taču tās man pašam bija svarīgas. Galu galā pats “Gaismas Lādiņu” nespēju klausīties no sākuma līdz beigām. Protams, ar laiku visi tehniskie nelīdzenumi izlīdzinās un aizmirstās, pāri atstājot albumā iesaldētu laiku, nevis manu cīņu, piemēram, ar kāda konkrēta instrumenta skaņu.

Jā, var teikt, ka “Laika suns” skanējums ir kļuvis ekspresīvāks. Ilgus gadus man bija sajūta, tiklīdz ģitāras kļūst skaļākas, tās vairs neiederas mūsu patērētāju kultūrā. Runāju par laiku desmit gadu pagātnē, kad bija sajūta, ka visam jāskan tā, lai tas derētu fonam kafejnīcā. Man patīk, ka grupas koncerta skanējums atšķiras no albumā dzirdamā. Mūzikas ierakstam ir citas funkcijas. Albumu tu klausies, bet koncertu tu piedzīvo. Vēl jāņem vērā, koncertos mūziku klausāmies nesalīdzinoši skaļāk nekā mēs klausāmies ierakstus. Koncertā ir arī vizuālais efekts, tā ir sava veida izrāde. Un tomēr, spēlēt skaļu ģitārmūziku ir tas pats, kā spēlēt tehno. Ja tiek izrauts elektrības vads, viss apstājas. Mēs tomēr esam ļoti atkarīgi no tehnikas.