Mūziķe kopā ar orķestri izpildīja dziesmu "A Hard Rain’s A-Gonna Fall", kuru Dilans sarakstījis 1962. gadā. Šī ir viena no savdabīgākajām protesta dziesmām, kas ar tēlainās valodas starpniecību atklāj politiskas norises.
Patija Smita (Patti Smith) ir pieredzējusi multimāksliniece, kas savu talantu realizējusi mūzikā, literatūrā un vizuālajā mākslā, Nobela prēmijas ceremonijā bija viens no mums - cilvēks, kuru pēkšņi piemeklējis satraukums. Aizmirsusi otrā pantiņa vārdus, Smita atvainojas un pēc mirkļa dziesma turpinās. Cilvēciskais vājuma mirkli padara priekšnesumu jo skaistāku, atklājot dziesmā paslēpto pasaulīgo sāpi.
Jau ziņots, ka 13.oktobrī "par jaunu poētiskās izteiksmes radīšanu lielajā amerikāņu dziesmu tradīcijā" Nobela prēmija tika piešķirta dziesminiekam Bobam Dilanam, raisot paša mākslinieka neizpratni un diskusijas medijos. Sava aizņemtā grafika dēļ, dziesminieks neieradās Nobela Prēmijas apbalvošanas ceremonijā. Viņa runu nolasīja ASV vēstniece Zviedrijā Azita Raja (Azita Raji).
Savā pateicības runā Bobs Dilans raksta, ka jūtas pagodināts un nekad iepriekš uz neko tādu nebūtu cerējis. Dilans piemin arī Viljamu Šekspīru, kurš sevi uzskatīja par dramaturgu: " Viņa prātā nebūtu ienākusi doma, ka viņš raksta literatūru." Dilans pauž domu - līdzās mākslinieciskām idejām un vīzijai dramaturgu vai mūziķi nodarbina domas par ikdienišķām lietām. Arī Dilans ne reizi sev nav uzdevis jautājumu - Vai manas dziesmas ir literatūra? Mūziķis atzīst, lielākā balva ir iespēja viņa dziesmām skanēt pa radio, šādi sasniedzot lielāku auditoriju un ļaujot viņam darīt to, ko viņš vienmēr ir vēlējies darīt.