Mūzikas biznesa realitāte: “the musician comes first”?

Raksta attēls - Mūzikas biznesa realitāte: “the musician comes first”? Amanda Maržecka. Foto no dziedātājas Facebook profila.

30.10.2018 / Edgars Rakovskis

Latviešu X Faktoru otrās tiešraides beigās pameta Latvijai neparasti jaudīgas balss īpašniece Amanda Maržecka.

Amandas nostāšanās uz izbalsošanas līnijas raidījuma beigās jau otro reizi pēc kārtas no vienas puses liecina, ka pie televizora ekrāniem sēdošie lēmuši par labu acīmredzamā talanta neatbilstībai turpmākajai dalībai konkursā. No otras puses - gala vārdu teic žūrija trīs cilvēku sastāvā, kuru uzdevums ir tieši tāds: pēc būtības izvērtēt atbilstošāko kandidātu konkursa nākamajai kārtai.

Kāda ir X Faktora būtība? YouTube kanāls "Full Fat Videos" piedāvā sekojošu viedokli:

Regulāri un intensīvi ar balsošanas norādēm pārpludinātas sociālo tīklu sienas - šī kļūst par jebkura konkursa dalībnieka ikdienas sastāvdaļu brīdī, kad cilvēks nolēmis laimi meklēt kādā no konkursiem. Praktiski nekad nav redzami, piemēram, video ar attiecīgā talanta mēģinājumu ierakstiem, tā saucamajiem play through video vai kādu kaverdziesmu izpildījumu video, kas atspoguļotu mūziķa vai grupas māksliniecisko varēšanu. It kā saprotami (jo visa būtība taču tiek atspoguļota konkursa laikā), ja neņem vērā šīs aģitēšanas mērķi – sapulcināt balsotāju armiju, kas par uzvaras kandidātu balsos neatkarīgi no viņa priekšnesuma kvalitātes. Šāda situācija konkursa dalībnieku savstarpējo konkurenci padara lielākoties laimes spēli, jo neviens no viņiem nezina, cik desmiti vai simti kuram sēž ekrāna otrā pusē ar trubiņu vienā un līdzjutēja tauri otrā rokā.

Nenoniecinot X Faktora (un jebkura cita šāda konteksta notikuma) prestižu un nenoliedzamās uzvarētāja karjeras iespējas, konkursa dalībniekiem ir jāatceras viens būtisks fakts, kuru, starp citu, nereti atkārto tie paši žūrijas locekļi:

šis ir šovs.

Praktiski tas nozīmē, ka televīzijas reitingu apjoms ir būtiskāks faktors par katrā dalībniekā mītošo iksfaktoru. Nē, tas nenozīmē, ka no šāda konkursa dalībniekiem un/vai uzvarētājiem nekas nevar iznākt; tas vienkārši nozīmē tikai to, ka “šovs ir šovs”, un šovos, kā mēs zinām, var gadīties visādi. Arī tā, kā gadījās ar Amandu.

Tiesa, šī nav pirmā reize, kad starptautiska talantu šova Latvijas versijā kaut kā šādi gadās. Nepamet tāda jocīga sajūta par žūrijas lēmumiem brīžos, kad kādā no konkursa posmiem no diviem kandidātiem ir jāizšķiras par talantu, kurš uzvaras gadījumā panākumu virzienā var traukties ar no šampanieša pudeles izsprāguša korķa ātrumu, bet… Iespēja tiek dota kandidātam, kuru gan skatītāji ar savu balsojumu, gan pat daļa žūrijas locekļu nodēvē kā nepārliecinošu.

Intars Busulis: “Kā dziedātājs tu esi labs. Man liekas, tev mazliet trūkst pašiedvesmas. Kaut kā vajag tev sevī vairāk ieklausīties. [..] Amandiņa tāda emocionāla šodien, pārdzīvo par katru savu izdziedāto vārdu, emocijas bija, viss bija.

Amandiņai šodien es sadzirdēju to, ko es nesadzirdēju Robertā. Tevī es dzirdēju tikai balss tembru, dziļo skanējumu utt. utt. Pietrūka mazliet tās emocijas.

Aija Auškāpa: “Es nesaprotu, kāpēc skatītāji tev nenotic jau otro reizi. Man šķiet, ka tev ir liela balss un tu esi godīga. Tu dari to ar atvērtu sirdi. Robert, uz tevi mēs [..] likām lielas cerības. [..]

Man ir aizdomas, ka varbūt tu tai lietai pieej mazliet par virspusēju. Vajadzētu iedziļināties tajā visā. [..]

Tā kā Reinis ir vistuvāk iepazinies ar dalībniekiem; viņš visvairāk zina iespējas plusus un mīnusus –

es ļaušu izvēlēties viņam un sūtīšu mājās Amandu.

Reinis Sējāns: “[..] Es cenšos saprast tiešām, kas ir nogājis greizi Amandas gadījumā; es tā īsti to izskaidrot nevaru. Tajā pat laikā tas ir jāņem vērā, ka tu šeit esi jau otro reizi. Acīmredzot ir kaut kāds man nesaprotams, neizskaidrojams faktors, kas to tā ir noteicis. Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka tavs priekšnesums šodien bija ļoti labs.

Kas attiecas uz Robertu – glābējdziesma bija krietni jaudīgāka par Leniju Kravicu šovakar un droši vien jāpiekrīt Aijai, ka tas ir vairāk tavs. Skaidrs, ka, ja būs tāda iespēja, tad tiešām jāieklausās sevī un jāstrādā pie saviem priekšnesumiem krietni rūpīgāk un ar lielāku atbildību. [..]

Tur nav nekādu īsti tādu objektīvu iemeslu, bet es šoreiz ņemšu šoreiz vērā to, ka Roberts šeit ir pirmo reizi un Amanda šeit ir otro reizi. Es mājās sūtu Amandu.”

Nu, bet tad... Kāpēc? Kāpēc šāda žūrijas izvēle? Nē, nujā – šovs taču, pareizi. Un šis ir mūzikas bizness, kurā šādi šovi primāri ir tieši biznesa, nevis mūzikas sadaļa, lai cik ļoti neērti šis var izklausīties. Nu, un ko tad tagad darīt – nepiedalīties?! Protams, nē – jāpiedalās visur, kur acis rāda, ja ir tāda vēlēšanās, taču sevis paša labad jāiegaumē:

mākslas un jo sevišķi mūzikas ideja, misija nav sacensība

ar mērķi pierādīt, kurš ir labāks, pārāks, pareizāks, skaistāks, krāšņāks, talantīgāks. Kā teiktu Renārs Kaupers – “tas galīgi nav par to”. Un šādi šovi ne tuvu nav vienīgā "reālā iespēja" gūt panākumus. Par to ir pārliecināts Foo Fighters vadītājs Deivs Grols /Dave Grohl/:

Who’s to say what is a good voice and what’s not a good voice? “The Voice”? Imagine Bob Dylan standing there and singing “Blowing in the wind” in front of Christina Aguilera?... [..] It’s your voice! Cherish it! Respect it! Nurture it! Challenge it! Stretch it! Scream until it’s fucking gone! Because everyone’s blessed with at least that and who knows how long it will last.

Protams, “mūzikas industrija ir mainījusies”, “viss mainījies”, “nekas vairs nav tā kā agrāk”… Šīs frāzes jau kādu brīdi izklausās pēc tādām savu spozmi un popularitāti zaudējušām atrunām, kuras arvien ir tendence izmantot tad, kad negribas darīt to, kas ir jādara. Eda Šīrana /Ed Sheeran/ viedoklis:

It literally came from writing a song a day, two songs a day or five songs a day and just getting all these songs out of me. Doing million gigs; sometimes three gigs a day. We did 6 gigs a day one year in Glastonbury. [..]

"You’re gonna write shit songs at the beginning but the more and more you write the more and more you exprience. And songs start getting better and better and better.”

Cik liela daļa cilvēka mūža ir desmit tūkstoši stundu pieņemot, ka vidējais darba dienas ilgums ir 5 stundas, darba nedēļā ir 5 darba dienas un ir četras darba nedēļas mēnesī?

Gandrīz astoņi ar pusi gadi?! Nē, nu… Hmm, nujā, var veltīt arī uz pusi mazāk gadus, bet tad… pag, tad jāstrādā KATRU dienu? Bez brīvdienām?! You’ve gotta be kiddin’ me, kā sacīt jāsaka. Kurš normāls cilvēks pavada šādu laiku savas dzīves, trinkšķinot un/vai čīgājot instrumentu un mēģinot sev un citiem iestāstīt, ka tagad būs kaut kāds mūziķis?! Nē, ir jāapgūst rentablas profesijas un jāmācās perspektīvas zinātnes, jādabū normāls darbs, kas garantēs normālus ienākumus un tā tālāk un tā joprojām. Jā, un nedrīkst aizmirst: nekur nav garantijas, ka tā saucamā māksla būs kādam vajadzīga.

Salīdzinoši reti kāds aizdomājas, ka “normālu profesiju” speciālisti nereti izglītojas ja ne visu mūžu, tad pavada padsmit (nevis piecus vai astoņus) gadus sava aroda un profesionalitātes izkopšanā. Reti tiek runāts par to, ka risks pastāv nevis tikai kādā konkrētā, bet pilnīgi visās biznesa nozarēs, par ikdienu nemaz nerunājot (tieši cik droši ir savu likteni uzticēt autobusa/lidmašīnas vadītājam, paļaujoties uz viņa profesionalitāti?). Un dabīgi, ka visdrošāk ir darīt kaut ko tādu, kas “nes naudu” lieki neiedziļinoties tajā, ko cilvēks patiesi vēlas darīt, lai savu ikdienu nevis vienkārši piebāztu ar naudu, bet dzīvotu ar labu pašsajūtu un iekšēju harmoniju.

Taču ne par to. Vairāk par to, ka panākumi jebkurā dzīves sfērā (pat savstarpējās attiecībās) prasa visdārgāko ieguldījumu, kādu cilvēks savas dzīves slaikā ir fiziski spējīgs ieguldīt – laika ieguldījumu. 

You get out what you put in. As simple as that.

/James Hetfield/

Nu, labi, tagad pieņemam faktu, ka “jāvergo” tās stundas. Kas notiek kad tas izdarīts? Kur garantija, ka būs panākumi? Kur garantija, ka konkursa žūrija novērtēs? Saprotiet, garantijas nav nekur, nekad un nekādas. Un nekad tāda nav bijusi, bet ir kāda sīka, tomēr vislielākā nianse: visas pasaules žūrijas, kritiķi, interneta komentētāji un pārējie eksperti izgaist brīdī, kad uz skatuves stāvošais solists/grupa uzrunā auditoriju. Un to var izdarīt tikai vienā – tajā patiesajā veidā.

Un vairs nav svarīga ne dziedātās dziesmas valoda, ne izskats, ne tīrs vai netīrs dziedājums, pirkstu vai citu ekstremitāšu kustības ātrums, lakstīgalas cienīga vokalizēšana septiņpadsmit oktāvās… nekas no tā vairs elementāri nav svarīgs, ja uz skatuves notiekošais ir patiess. Un, ja tas tā notiek – publika saņem to, pēc kā ir atnākusi – iespēju emocionāli un varbūt pat dvēseliski pabarot sevi, izbaudot katru dzīvā izpildījuma milisekundi. Jā, izklausās tik šausmīgi vienkārši, bet… atceraties to teicienu par visa vienkāršā ģenialitāti, ja? Nu, lūk – tas nenokrita no tukša gaisa.

Nenoslīpētais dimants Amanda Maržecka pagājušo svētdien izdarīja to, kas viņai bija jāizdara – izmantoja vienu no savām iespējām. Atliek vien cerēt uz jaunās dziedātājas neatlaidību un sapratni, ka neveiksmes un atteikumi jāizmanto pamata būvniecībai zem kājām. 

ParMuziku.lv

ParMuziku.lv ir online mūzikas žurnāls, kurā iespējams izlasīt svarīgāko par mūziku Latvijā un pasaulē. Šeit vari atrast ne tikai aktuālās ziņas, ekspertu viedokļus, albumu, DVD un koncertu apskatus, bet arī informāciju par mūzikas biznesa ikdienā neredzamo pusi – autoru un izpildītāju blakustiesībām, ierakstu izpildījumu publiskajā telpā, kā arī mūzikas industriju kopumā.

Par LaIPA

Biedrība „Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība” (LaIPA) ir kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kur apvienojušies pašmāju un ārvalstu izpildītāji un fonogrammu producenti, lai iestātos par savām tiesībām un saņemtu taisnīgu atlīdzību par savu fonogrammu izmantošanu Latvijā un ārvalstīs. Vairāk

Sazinies ar mums!