Vestards Šimkus nosauc piecus labākos pianistus

Jau septiņu gadu vecumā man bija pilnīgi skaidrs, ka, ja arī kādreiz kļūšu par pianistu, tad tikai par tādu, kurš savos koncertos atskaņo ne tikai citu komponistu, bet arī pats savu mūziku. Tam par iemeslu, visticamāk, bija dzirdētie nostāsti un lasītās grāmatas par 19. gadsimta mūzikas visslavenāko "rokzvaigzni" – ungāru izcelsmes pianistu un komponistu Ferencu Listu, kurš savos koncertos ar paša radīto mūziku spēja aizgrābt klausītājus ar līdz tam nedzirdētām klavieru skaņām, saceļot tādu muzikālo vētru, ka katrā no Lista koncertiem esot bijis jānomaina divas klavieres, jo tās esot gluži vienkārši sabrukušas. Diemžēl Lists devās aizsaulē vien dažus gadus pirms skaņas ierakstu tehnoloğiju izgudrošanas, tāpēc par viņa klavierspēli varam spriest vien pēc nostāstiem un viņa paša sakomponētās klaviermūzikas. Tīņa gados manā istabā pie sienas varēja atrast ne vienu vien Lista fotoattēlu, un, starp citu, ar Ferencu Listu mani vieno arī sava veida muzikālā radniecība, jo pāris gadus esmu studējis klavierspēli pie slavenā krievu profesora Dmitrija Baškirova, kura skolotājs Aleksandrs Goldenveizers bija mācījies pie paša Lista!

20. gadsimta ekstravagantākais pianists, kanādietis Glens Gūlds, ir ievērojama akadēmiskās mūzikas ikona, kuru daudzi uzskata par īsteni (post)modernas interpretācijas radītāju. Viņš spēlēja klasiskās mūzikas skaņdarbu notis, taču tās "pārinterpretēja" no jauna (iespējams, atbilstoši 20. gadsimta otrās puses cilvēka uztverei). Vai šāda "nozīmju mainīšana zināmiem vārdiem" sevi attaisno un kas ir tās pamatā – tie ir atvērti jautājumi, par kuriem man ir drīzāk nepopulārs viedoklis, taču šoreiz runa ir par ko citu. Man bija kādi astoņi gadi, kad televīzijā ieraudzīju vien dažas sekundes īsu video fragmentu, kurā Glens Gūlds bija redzams aizrautīgi spēlējot klavieres. "Aizrautīgi" ir pārāk mērens epitets, jo spēlēšanas laikā viņa galva ātri un aktīvi rotēja ap kaklu, mugura locījās kā koks vētrā, savukārt pleci draudēja "iziet no eņğēm". Tajā mirklī sapratu, cik būtiski ir spēlēšanas laikā atbrīvot savu ķermeni un ļaut tam reağēt uz mūziku, kā vien tas vēlas. Tā visa rezultātā arī man gluži dabiski izveidojās "ķermeņa valoda", spēlējot klavieres. Tam nav nekāda sakara ar mākslīgu un ārišķīgu pianista teatrālismu uz skatuves. Jebkurš mans mēğinājums ierobežot sava ķermeņa kustības beigtos ar to, ka uz skatuves es būtu sasprindzis un nespētu brīvi un dabiski muzicēt. Nez vai klausītāji to vēlētos un nez vai mūzika to būtu pelnījusi.

Deviņu gadu vecumā iepazinos ar tēta – latviešu ārtroka aizsācēja Gunāra Šimkus – skaņuplašu kolekciju, kurā starp Mailza Deivisa un "Bītlu" albumiem bija atrodami arī lieliski klasiskās mūzikas ieraksti, tostarp – 20. gadsimta pirmās puses ievērojamākā pianista un komponista Sergeja Rahmaņinova ieskaņojumi. Mani burtiski apbūra ne tikai viņa spēja ar apbrīnojamu vieglumu un bez piepūles izspēlēt pat visgrūtākos skaņdarbus, bet, galvenokārt, tas, ka viņš prata katru nošu savirknējumu nospēlēt tā, ka tas atgādināja izrunātu frāzi, kuras nozīmi katrs klausītājs var iztulkot atkarībā no savām iztēles spējām. Klausījos Rahmaņinova klavierspēli katru dienu un domāju: "Kāpēc es tā neprotu?" Un tad devos pie klavierēm vingrināties...

Kā tīnis es skolā nebiju no "populārajiem" un, godīgi sakot, tobrīd par to arī īpaši nebēdāju, jo manu prātu nodarbināja tikai divas lietas: kā tikt pie skolas labākajām klavierēm pēc iespējas ilgāk vingrināties un kā tikt skolas fonotēkā pēc tās darba laika, lai tur izklausītos visus tos pianistu ierakstus, kurus vēl nebiju paspējis iepazīt. Šim nolūkam pa dienu, fonotēkas darba laikā, nemanāmi pavēru logu, lai vēlā vakarā pa to ierāptos no ārpuses un tumsā turpinātu klausīties mūziku. Tad nu vienā tādā vakarā tur atradu ļoti vecu skaņuplati, kurā dažus savus skaņdarbus spēlēja savulaik par trako ğēniju uzskatītais krievu pianists un komponists Aleksandrs Skrjabins, kurš faktiski izgudroja 20. gadsimta sākuma modernismu. Viņa mūziku jau biju iemīlējis, taču, dzirdēdams viņa klavierspēli, sastapos ar ko vēl neapjaustu. Viņš spēja radīt tik saviļņojošus, ugunīgus un eksaltētus muzikālos paātrinājumus un kāpinājumus, ka tovakar man šķita, ka viņš pats tūliņ, tūliņ izkāps no tās skaņuplates un aizbēgs. Vēl gadsimtu pēc savas nāves viņš savos skaņu ierakstos spēj būt tik dzīvs un starp mums klātesošs. Lūk, kas ir ilgtermiņa karjera mūzikā!

Un visbeidzot – cilvēks, kuru es uzskatu par pašas mūzikas iemiesojumu. Izklausās pārspīlēti, taču man ir palaimējies pagājušogad Florencē klātienē pieredzēt šī klasiskajā mūzikā fenomenāli izglītotā džeza pianista koncertu un pat tad man bija grūti noticēt savām ausīm: kā jau viņam ierasts, 70 gadu vecais amerikāņu meistars pusotru stundu klausītāju priekšā improvizēja (vai, precīzāk sakot, miljons reižu paātrinājumā sakomponēja) visdažādāko stilu un žanru mūziku no virtuoza un supersarežğīta akadēmiskās mūzikas avangardiskā modernisma līdz kantrī un blūza balādēm. Jebkuram citam komponistam būtu jāpavada vairāki mēneši, lai kaut uz pusi tamlīdzīgā kvalitātē ko tādu uzrakstītu, bet šis mūziķis katrā koncertā momentāni rada jaunu un neatkārtojamu mūziku, kas dzīvo tikai tobrīd (ja neskaita vairākus Džereta koncertierakstu albumus). Savā skaņu pasaulē viņš ir radījis unikālu valodu, kurā Baha un Šostakoviča fūgu, dažādu tautu folkloras un džeza, blūza un svinga elementi sastopas un saprotas, radot pavisam jaunu stilu, ar kura palīdzību Kīts Džerets komunicē ar dievišķo katrā no mums.