ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Ekrānšāviņš no video Lai gan šī ir tikai otrā, tomēr var droši teikt, ka viena no priekšstatus vispapildinošākajām Savvaļas Elektrosintēzes intervijām, kurā FIGŪRU mugurkauls Kaspars Groševs stāsta par vadiņiem, efektu pedāļiem, slinkumu un 10stundīgiem koncertiem.
Iedomājies?! Desmit stundas!!! Kaut kas neticams un neiespējams, kas droši vien ir iemesls, kāpēc arī pati galvenā Figūra nekad tā līdz galam neatceras nevienu no šiem priekšnesumiem un arīdzan nezina nevienu, kurš būtu to noklausījies no sākuma līdz galam. Sarunā pārspriežam arī vienmēr krustceles bruģējošo un reizēm kara cirvjus slīpējošo jautājumu par mākslas zagšanu un oriģinalitāti, atdarināšanu, kā arī, iespējams, visneaptveramāko mūzikas instrumentu mūsdienu pasaulē - laptopu.
Nepieradinātā elektroniskā mūzikai… Kāpēc ne fanks vai, piemēram, post hārdkors? Kur sakne, motivācija?
Smieklīgākais ir tas, ka kādreiz spēlēju hārdkora (nu, patiesībā vairāk emo metalkora) grupā, bet interese par visu to pasauli kaut kā dabiski apsīka. Elektroniskās mūzikas radīšana mani aizrāva no tā mirkļa, iespējams, kādā 1997. gadā, kad brālēns uz datora parādīja programmu Rebirth, no kuras abi neko nesapratām, bet miljons podziņas un krāsainie paneļi lika cerēt uz iespēju jūru. Vēlāk ar pāris draugiem sākām paši knibināties ar pirātiskām programmām no diskiem, kurus pirkām Latgalītē. Pakāpeniski tika izieti visi žanri, meklējot savu skaņu vārdnīcu. Ap kādu 2006. gadu mani bija nogurdinājusi mūzikas sekvencēšana datorā, tāpēc sāku vienkārši niekoties ar delay efektu un kaut kādām skaņām, un būtībā šī improvizācija un cilpošana arī bija Figūru sākums. Laika gaitā mainās motīvi un vārdnīca aug biezumā, bet es domāju, ka ir kaut kāda vienojoša sajūta, kas raksturo Figūras – kaut kas vienlaicīgi naivs un niansēts.
Kā notiek mūzikas radīšana? Īpaši apstākļi, vide? Tehnoloģijas?
Laika gaitā esmu izmēģinājis daudz un dažādus rīkus. Ilgu laiku biju piesaistīts pie datora, bet drīzāk tāpēc, ka biju pārāk slinks, lai nopirktu delay pedāli. Figūru iesākumā man bija milzīgas elektroniskās ērģeles, lenšu magnetafons, pēc tam nāca mazākas ērģeles, tad pāris padomju sintezatori un RMIF Ti-5. Šobrīd koncertos lielākoties izmantoju vienu nelielu Korg Electribe aparātu, kas vēl nav apnicis. Katra ierīce dod kādas jaunas idejas, bet galu galā tas viss velk uz kaut kādu pushipnotisku stāvokli. Visi Figūru ieraksti ir tapuši dzīvās improvizācijas rezultātā dažādās vietās un diennakts laikos. Piemēram, Casa Popurului sērija tapa Bukarestes Tautas pilī, kas ir 4. lielākā ēka pasaulē un vienlaikus arī biedējošs piemineklis komunistu diktatora iegribām.
Dzīvā izpildījuma realizācija: kā tas notiek? Uz skatuves tiek spēlēti kādi mūzikas instrumenti? Ir kādi, piemēram, ar mūziku nesaistīti elementi?
Pēdējos gados parasti knibinos ar savu elektraibu, kas tiek cilpots ar delay pedāli. Agrāk stiepu uz koncertiem visādus smagus aparātus, bet tas vienā brīdī apnika. Zināmā mērā man patīk resursu minimālisms, kas liek iespringt un mēģināt izspiest visu, kas iespējams.
Vai mūsdienās laptops var tikt uzskatīts par mūzikas instrumentu? Vai mūziku var radīt jebkurš ar noteikumu, ka prot labi apieties ar datoru, mūzikas apstrādes programmām un spraudņiem (plugins)
Laptops pilnīgi noteikti ir mūzikas instruments un tas, ko daži spēj panākt ar mūzikas apstrādes programmām, ir fantastiski. Vienlaikus mani pašu tas viss mazliet ir nogurdinājis, tāpēc datoru lietoju tikai galēja slinkuma gadījumā, kad negribas slēgt vadus kopā. Bet man, starp citu, nav vispār nekādas muzikālas spējas, ja neskaita nosacītu ritma izjūtu. Nemāku spēlēt nevienu instrumentu. Savukārt pieredze vizuālās mākslas profesionālās izglītības iestādēs liecina, ka
ne visi, kas māk perfekti uzzīmēt Apolona galvu vai uzgleznot ābolu bļodu, ir mākslinieki. Man šķiet, līdzīgi ir ar mūziku.
Nupat lasīju Ostina Kleona grāmatu “Steal like an artist”, kur bija citāts: “Immature poets imitate; mature poets steal; bad poets deface what they take, and good poets make it into something better, or at least something different.” Tavas domas mūzikas kontekstā? Kur un vai sākas/beidzas šī “zagšana” un veidojas kaut kas savs? Vai vispār šodien ir iespējams attīstīt oriģinalitāti? Radīt ko jaunu, aizraujošu?
Njā, kaut kas līdzīgs ir dzirdēts arī mākslas sakarā, ar kuru man profesionāli ir vairāk saistības. Lielā mērā es piekrītu, ka ir jāzog un jāizmanto viss, tāpēc man, piemēram, visas tās autortiesību padarīšanas ir dziļi nesaistošas. Savā mūzikā gan sen jau vairs neizmantoju semplus, bet vienlaikus man liekas, ka tā uz vietas neko jaunu nevar izdomāt, viss nāk caur procesu un, ja procesa gaitā gadās kaut ko nospert, tad tas ir tikai veselīgi. Es tā apzināti neko nezogu (vismaz mūzikā), bet tajā pat laikā man šķiet, ka es spēlēju teritorijā, kur daudzi jau pabijuši 40 gadus atpakaļ. Es turpinu citu iesākto un varbūt nejauši uzroku kaut ko nebijušu. Iespējams, es pats pat neapzinos, kas ir tas jaunais, kas man ir izdevies. Katrā ziņā man liekas, ka ir jāmeklē savs ceļš, bet
likumsakarīgi ikviena mākslinieka un mūziķa ceļa sākums ir kopēšana un atdarināšana. Tie, kas tiek tam pāri un sāk meklēt savus žestus, tie arī ir tie interesantākie.
Protams, ar daudziem izņēmumiem no vēstures. Šobrīd gan mēs esam tādā punktā, kur nekas radikāli jauns vairs nav iespējams un notiek esošo elementu pārkārtošana.
Vai un kādu mūziku Tu patērē ikdienā? Mūzikas loma, nozīme Tavā dzīvē ārpus radošā procesa.
Pirms kāda gada atsāku veidot raidījumu radio NABA – Radio San Serriffe – un tas ir pamudinājis vairāk rakāties pa vēstures mēslaini, meklējot nepelnīti aizmirstus ierakstus. Brīžiem pavadu dienas un nedēļas meklējot kaut ko nedzirdētu un noslēpumainu, ko varētu raksturot ar tēmturiem #krautrock #balearic #newage utt. Bet tad man apnīk rakāšanās un es klausos grime zelta ierakstus, ņūmetāla albumus no tīņu gadiem un hardstyle. Jaunizdoto mūziku pēdējā laikā neklausos tikpat kā nemaz, neesmu atradis īsti neko tādu, kas mani baigi aizrautu. Noteikti es palaižu garām daudz ko labu, bet kaut kā neesmu atradis motivāciju iedziļināties mūsdienu mākslinieku daiļradē.
Kādu iespaidu Tavi darbi atstāj uz klausītāju? Vai Tu ieteiktu savus skaņdarbus, piemēram, mūzikas terapijas realizēšanai?
Grūti pateikt, kā nu kurš uztver manu mūziku. Bet man pašam noteikti liekas, ka tur ir kāds terapeitisks aspekts – man noteikti patīk drīzāk ilgstoši koncerti, lai arī 30 minūšu seti, protams, ir interesanti, jo liek sakoncentrēt domas.
Bet, šķiet, šo apsvērumu dēļ es aizsāku bezgalīgo koncertu sēriju, kurā katrs koncerts ilgst aptuveni no 8 līdz 10 stundām – neviens nekad nav noklausījies visu no sākuma līdz galam, tomēr šie koncerti ļauj vismaz man pašam ieiet pusnomoda stāvoklī, kurā tehniskie aspekti atkāpjas un visu pārņem process. Es parasti lielāko daļu nemaz neatceros, tāpēc koncerta ierakstus klausos kā viens no klausītājiem
un klusībā ceru, ka vēl kāds dara līdzīgi – ieslēdz manu 8 stundu ierakstu un pavada dienu, darbojoties savā nodabā un daudz nedomājot par to, kas skan.
Kas apmeklētājiem jāzina par FIGŪRĀM pirms došanās uz festivālu?
Man šķiet, ka nekas nav jāzina. Tā varbūt ir labāk.
Katrs koncerts ir pilnīgi atšķirīgs un es pat dienu iepriekš nezinu, kas galu galā notiks. Viss top uz vietas.
