TV sejas Ievas Strazdiņas mīļākās mūzikas izvēle

Talking Heads un David Byrne ir viena no manām mīļākajām grupām un māksliniekiem visā plašajā pasaulē. Tas ir tāds fancīgs panks. Fankpanks, un vislabākais enerģijas lādiņš jebkurā dzīves situācijā.
Remain in Light ir ģeniāls albums un Great Curve augstsprieguma voltāža ausīm, sirdij un kājām.

Šeit pat nezinu ar ko sākt...albums Raw Power ir ģeniāls. Nepareizi ģeniāls. Pie tā strādājuši Igijs un Deivids Bovijs un viss viņu tālaika panciskums vienreizēji atspoguļojas ne tikai dziesmās, bet arī skaņā. Es izaicinu ikkatru mūzikas pazinēju/iesācēju uzlikt šo albumu labā kvalitātē uz jebkuras ierīces, kas rāda ekvalaizerus un pasekot tam, kas tur parādās. Šausmas! Adatiņa lēkā trakāk kā daļiņu detektors pripetā. Tiešām – jēlspēks. Spēks.

2013.gada albums Rave Tapes. Mogwai ir viena no manām visu laiku mīļākajām grupām, un, lai gan tā bija dīvaina viņu izvēle – pāriet no pārdomu pilna postroka uz drūmu, bet gana enerģisku elektronisko mūziku, mīlēju viņus tikpat stipri arī šajā periodā. Turklāt šajā dziesmā ir viss – instrumenti, elektronika un ļoti, vismaz manuprāt, niansēta dinamika.

Jau no pirmā brīža, kad šo dziesmu izdzirdēju NME iknedēļas jauno mākslinieku pleilistē, sapratu, ka tā būs viena no manām mīļākajām dziesmām. Klausījos katru dienu, vismaz 3 reizes – neapnika. Bija tas gods satikt arī mākslinieku dzīvē – tiesa, nepietika drosmes viņam pateikt paldies. Saku to tagad.

Dan Deacon ir galīgi traks puisis – elektroniskā mūzika no Baltimoras, un no Baltimoras nāk ļoti daudzi šī žanra dižgari. America, viņa 2012.gada albums bija kas ārpus šīs zemes – ja iepriekš viņš izcēlās ar spaldzīgām skaņām, šizofrēniski traku elektroniku, tad šeit, un īpaši šajā 4 dziesmu kombinācijā vismaz es sadzirdēju pat tādu kā...jauno laiku simfoniju. Mīlu, cienu un neapnīk klausīties.

Unknown Pleasures ir vienreizējs albums, kurā panki ieguva konceptuālu un avangardisku skanējumu, pateicoties ne mazāk vienreizējam skaņu producentam Martinam Hannetam. Šo dziesmu klausoties mani vienmēr pārņem trīsas – kaut vai tikai tamdēļ, ka lai iegūtu to īpatnējo bungu skaņu, bundzinieks tika uzsēdināts uz studijas jumta (labāka akustika), un tur arī uz diennakti (!!!) aizmirsts. Lieki piebilst, ka viņš visu laiku, tieši tā, kā viņam tika norādīts, arī turpināja spēlēt savu partiju.

Anna Calvi ir ģēnijs. Lai gan viņai ir nopietna konkurence – St Vincent, kaut kā pie sirds vienmēr gājusi vairāk dvēseliskākā, mazāk konceptuālā, bet ne mazāk kvalitatīvā Annas Calvi mūzika. Kombinācijā ar manu elku – David Byrne (Talking Heads) - vienkārši lieliski. Arī dziesma lieliska.

Nezinu kas tajā dziesmā ir, bet tā man vienmēr ir patikusi. Interesants mirklis ir tas, ka dziesma ir kaverversija Pictureplan dziesmai, kurā, savukārt, izmantots sempls no Fleetwood Mac dziesmas Seven Wonders. Beigās sanācis tāds normāls brīnums.

Kāds kolēģis reiz stāstīja par 80mitajiem – esot bijis kādas jaunas grupas koncertā, nespējis izturēt tās radīto skaņas troksni, nolēmis iziet ārā, uz blakus bāru pinti padzerties. Blakus bārā valdījis haoss – bārmenis histērijā ķēris pudeles, kuras, dēļ no blakus kluba nākošās skaņu vibrācijas, lidojušas ārā no plauktiem.Bārmenis histērijā prasījis manam kolēģim: “Kas, pie velna, tajā blakus klubā notiek???”, uz ko mans kolēģis atbildējis: “Nu, tur spēlē grupa “Swans” (tulk.no angļu valodas – Gulbji).”Mēnesi vēlāk, kā dzirdēju šo stāstu, man bija tā laime viņus redzēt VEF Kultūras pilī. Pudeles no plauktiem nekrita, bet spēks bija tāds, ka šķita, uz manas galvas sagrūs viss mūsu kultūras mantojums, un, pat ja tā, man nebūtu ne mazāko iebildumu. Šī dziesma ir viss – mantra. Sākot no skaņas, beidzot ar tajā ielikto vēstījumu. Amen, Džirā!