Māris Žigats: Es dziesmas varētu salīdzināt ar bērniem

Raksta attēls - Māris Žigats: Es dziesmas varētu salīdzināt ar bērniem Foto: Leta / Ieva Čīka

24.04.2017 / Alfrēds Sebris

Pirms pāris dienām pārizdošanā nonāca "Pienvedēju piedzīvojumu" pirmais albums- “Cilvēks ar trepēm”, pārizdots vinilā. Par šo notikumu iztaujājām grupas basģitāristu, vārdu autoru un arī solistu Māri Žigatu.

Kāda ir sajūta, zinot, ka jau pēc pāris dienām pārdošanā atkal parādīsies jūsu pirmais albums, iespiests vinilā?

Sajūtas diezgan satraucošas. Mums vinils nekad dzīvē nav bijis. Pārizdot albumu jau ir liels notikums un rādītājs. Ja ierakstu kompānija vēlas pārizdot albumu, tas liecina, ka šis albums ir labi novērtēts gan no pircējiem, gan kompānijā, gan arī no mūzikas speciālistu viedokļa. Ir patīkams satraukums. Ne katra grupa piedzīvo kāda albuma pārizdošanu. Mēs to esam piedzīvojši savos 23 gados.

Kāds deviņdesmitajos bija albuma rakstīšanas process?

Tā mums bija pirmā reize nopietnā studijā darbā ar albumu ar džeku (Lens Deiviss), kurš nevienu vārdu nesaprot latviski. Grupām, pirmo reizi strādājot studijā, ir psiholoģiski sarežģīti - valda neziņa, satraukums. Jau latviski būtu grūti, bet mums priekšā čalis, kurš runā tikai angliski. Bija mums diezgan jautri. Ātri iemācījāmies saprasties. Tas džeks bija baigais profs. Tāds skaņas inženieris, kāds Latvijā nekad nav bijis un es domāju, ka arī nebūs.

Cik ilgā laikā toreiz ierakstījāt "Cilvēks ar trepēm"?

Es tagad vairs neatceros. Es zinu, ka mēs tajā laikā gandrīz katru dienu braukājām no Sabiles. Nedēļā kaut kādas 2-3 reizes. Strādājām diezgan raiti. Skaņu inženieris mācēja sakārtot lietas, lai viss iet ātri uz priekšu un viņš arī daduz līdzdarbojās, ja mēs kaut ko nezinājām vai nesapratām. Lens Deiviss strādāja arī kā producents. Viņš mums katram deva savu vārdu. Pēteris- Pīters un es- Mario, jo Lens nevarēja latviešu vārdus izrunāt. Aldis viņš nekādīgi nevarēja izrunāt, tāpēc sauca viņu par Audi. Viņš visu to pasākumu ļoti angliskoja. Bija daudz lietas, kuras mēs no viņa iemācījāmies, kuras skaņu inženieri Latvijā nedara arī tagad.

Pēcis pirmo reizi dzīvē uzzināja, ka bungas ir jāskaņo. Mēs pirmstam neko tādu nezinajām. Mums bija vecas ‘Amati’ bungas, kuras mēs nopirkām pa kaut kādiem 20 latiem. Viņas bija pažobelē stāvējušas, ar sniegu apsnigušas. Ar tām pašām bungu plēvēm mēs arī rakstījāmies. Lens bija spiests izmantot visādus elektronikas trikus, lai tas vispār pēc kaut kā izklausītos.

Paralēli mums blakām studijā albumu „Putni” rakstīja arī „Lādezers”. Viens no maniem mīļākajiem latviešu albumiem. Tajā brīdī studijā tā aura bija spēcīga. Enerģija vel nebija iztērējusies. Vēlāk rakstoties vairs nebija tas. Tajā brīdī kosmosā viss bija pareizajās vietās un pareizi saslēdzies.

Kura tad ir tava iemīļotākā dziesma no albuma "Cilvēks ar trepēm"?

Tajā albumā man nav tāda viena izteikta mīļākā dziesma. No citiem kaut kā ir, bet no šī nav. Man tas pirmais albums bija pārāk liels satraukums.

Visas dziesmas uzrakstījām ātri.  Mēs kā mūziķi tajā laikā vel augām un mācījāmies. Dziesmas pašas par sevi tam laika bija ļoti labas un man nav neviena no tām īpaši mīļāka par citām. Man patīk visas, jo katra ir stilistiski citādāka. Ir grandžiskākas, „Noslēpties no kā?” ir izteikts indieroks, izteikti mierīgās, psihodēlsiskās utt. Ir arī tādas dziesmas, kuras šobrīd sagādā sejā smīnu, kādi mēs sllīgi džeki bijām.

Likām pat meitenēm kliegt studijā. Vienai pat bija grūti ieskaidrot, kā ir jākliedz.

Visas ir vienlīdz mīļas, bet atceros, ka, rakstot dziesmu „Jel”, piedziedājumam nebija teksta, tāpēc es sāku tur dziedāt „Nē”. Nevarēju izdomāt, ko lai tajā piedziedājumā dara, un es liku dažādus vārdus, spēlējos ar zilbēm, bet nekas nesanāca. Džemojot ar Pēci, piedziedājumā bļaustījāmies, un tad tas „Nē” arī tā izveidojās. Radās diezgan neapzināti.

Tā bija vienīgā reize, kad es studijā kaut ko vel domāju, jo pārējās reizes mums viss jau bija gatavs pirms gājām uz studiju. Ļoti reti ir bijušas reizes, kad studijā kaut kas mainās. Var teikt-nekad. Mēs studijā ejam ierakstīties nevis tērēt laiku un naudu. Kā es parasti saku- dziesmas ir jāizdomā mājās nevis studijā.

Daļa albuma dziesmu savā ziņā ir kļuvušas par latviešu roka himnām, kuras, turklāt daļa klausītāju iemācījušies koncertos. Kā tev šķiet, kas ļauj mūzikai pārkāpt laika, stila un citu faktoru noteiktās robežas?

Es dziesmas varētu salīdzināt ar bērniem. Man pašam bērnu nav, bet, parunājot ar vecākiem man apkārt un paklausoties, kā vecāki runā, ir tāda sajūta. Zinot, ka tie bērni nav tik paklausīgi, vecāki tāpat par viņiem izsakās ļoti labi. Ar mūziķiem un cilvēkiem, kuri dziesmas sacer, ir līdzīgi. Tā ir daļa no tevis. Dziesma, ja tā nav ierakstīta narkotiku vai alkohola iespaidā, nāk caur cilvēku kā filtru no kosmosa.

Jebkurš radošs process vēl joprojām ir neizpētīts un nezināms brīnums. Mēs, mūziķi, jau varam teikt, ka tā ir mūsu dziesma, bet man liekas, ka mūs kāds izmanto.

Neviens mūziķis nevar atbildēt, kāpēc tieši tajā brīdī pie viņa atnāca tāda un tāda dziesma, kāpēc jāgaida ‘mūza’ un citas lietas. Kosmoss verās vaļā, verās ciet un kaut kāda konkrēta ziņa nonāk tad, kad viņai ir jānonāk pareizajā brīdī, pareizajā laikā. Neviens nevar arī pateikt, kāpēc no divām grupām, kuras spēlē līdzīgu mūziku, viena kļūst par mega grupu, otra nē. Ar dziesmām ir tas pats.

Vai "Pienvedēja piedzīvojumus" koncertā Mūzikas namā Daile būs gaidāmi arī viesi?

Viesu nebūs. Mēs spēlēsim 99% no jaunās plates. Pilnīgi no jauna mācamies visas vecās dziesmas. Arī tādas, kuras neesam 22 gadus spēlējuši. Tā sajūta, kad spēlē tās dziesmas, kuras pats esi radījis pāris gadus atpakaļ un esi jau daļu aizmirsis, ir ļoti interesanta.

Būs sabilnieki sabraukuši ciemos. Arī draugi, kuri ar mums tajā laikā, kad šīs dziesmas tapa. Arī Rīgas draugi būs sabraukuši. Tas būs tāds Pienvedēju salidojums. „Pienvedēju piedzīvojumos” jau neesam tikai mēs 3. Tie ir arī visi tie, kuri mums ir apkārt- draugi, novadnieki, paziņas, jo daļa no viņiem ir mūsu tekstos un mūzikā. Cilvēku mums apkārt ir ļoti svarīgi.

ParMuziku.lv

ParMuziku.lv ir online mūzikas žurnāls, kurā iespējams izlasīt svarīgāko par mūziku Latvijā un pasaulē. Šeit vari atrast ne tikai aktuālās ziņas, ekspertu viedokļus, albumu, DVD un koncertu apskatus, bet arī informāciju par mūzikas biznesa ikdienā neredzamo pusi – autoru un izpildītāju blakustiesībām, ierakstu izpildījumu publiskajā telpā, kā arī mūzikas industriju kopumā.

Par LaIPA

Biedrība „Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība” (LaIPA) ir kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kur apvienojušies pašmāju un ārvalstu izpildītāji un fonogrammu producenti, lai iestātos par savām tiesībām un saņemtu taisnīgu atlīdzību par savu fonogrammu izmantošanu Latvijā un ārvalstīs. Vairāk

Sazinies ar mums!