ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Jazz Day publicitātes foto Mūziķis. Zvaigzne. Solists. Izpildītājs. Personība. Esam pieraduši uzskatīt, ka labi zinām visus mūzikas industrijas varoņus. Starptautisko Džeza dienu Latvijā gaidot, esam aprunājušās ar pieciem “mozaīkas gabaliņiem”, bez kuriem mūzikas skatuvei būtu grūtāk funkcionēt: klausītāju, menedžeri, toņmeistaru un viesmīli.
Ar savām domām, saikni ar mūziku un tās patērēšanas ieradumiem, kā arī skatījumu uz pašmāju džeza nozares attīstību dalījās bieži mūzikas pasākumus apmeklētājā Laura Apoga, kura vēlētos kandidēt Latvijas labākā džeza klausītāja balvai, džeza cienītāja no Somijas Niina Laurila, kura trešo gadu pēc kārtas dosies uz Latviju, lai apmeklētu Džeza dienas pasākumus, SIA deBusul MUSIC valdes locekle, Intara Busuļa menedžere Una Tāle-Medvide, nesen no Dānijas atgriezies skaņu inženieris Gustavs Ērenpreiss, kurš sauc sevi par toņmeistaru, un Latvijas vienīgā džeza bāra-restorāna Trompete viesmīlis Juris Linde.
Laura Apoga: Mūzika nāk no bērnības. Mans tētis klausījās rokmūziku un blūzu, savukārt mamma - džezu, pop-soulu. Mani ir ņēmuši līdzi uz koncertiem, es agri tiku audzināta pie jebkura dzīvā izpildījuma. Jebkurā mūzikā ir tāds mirklis, kad pēkšņi tu pieņem visu to, kas ir mūziķī un mūzikā. Vistuvākā asociācija ar šo saslēgšanos ir Dievs.
Mūziķis pēkšņi kļūst tik atklāts pret tevi, ka tu vari sēdēt, raudāt un būt atklāts pret viņu pretī.
Nākamajā dienā es varu neatcerēties, kas tas bija par gabalu, bet atcerēties, ka mēs tajā mūzikas klātbūtnē esam varējuši sarunāties mentāli. Ja tas nav Dievs, tad es nezinu, kā citādi to nosaukt.
Niina Laurila: Bērnībā spēlēju klasisko ģitāru un dziedāju skolas korī, arī tagad reizēm uzspēlēju. Es strādāju Somijas bērnu dārzā par auklīti, kur bieži dziedājām un spēlējam. Neesmu terapeite, bet es pamanīju, ka bērni, kuri nerunā, sāk ”spīdēt”, kad dzird mūziku vai cenšas izrunāt dziesmu tekstus. Kādreiz strādāju dienas aprūpes centrā veciem cilvēkiem ar demenci, un atceros vienu sievieti, kura vairs nerunāja, bet tiklīdz es sāku spēlēt vecas somu dziesmas, viņa sāka dziedāt ar smaidu sejā un atcerējās visus vārdus! Mūzikai ir apbrīnojams spēks.
Man šķiet, ka džezs ir mūzika, kas var patikt arī bērniem un pusaudžiem. Mani bērni (7 un 10 gadus veci) klausās, piemēram, Pieneņu Vīnu un Very Cool People. Dēls dungo saksofonu soliņus, ko ir dzirdējis kādu pasaulslavenu džeza saksofonistu izpildījumā. Un es esmu iegādājusies dažādus instrumentus, lai mani bērni var iemēģināt un izbaudīt to spēlēšanu.
Una Tāle: Tāds dramatisks piemērs, kas man nāk prātā: vienīgais, kas mani biedē, domājot par nāvi, ir pilnīgs klusums. Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez mūzikas. Mana izglītība nav saistīta ar džeza mūziku, bet interesanti ir tas, ka kamēr strādāju mūzikas industrijā, veidojas gaume un interese par kādiem žanriem, konkrētiem autoriem, jo es ikdienā labprāt klausos džeza mūziku. Vairāk - tieši instrumentālo džezu, balss mazliet traucē. Trompete ir tas, kas patīk, nomierina.
Gustavs Ērenpreiss: Bērnībā mūzikai bija divas daļas - mūzika, kura man patika, un mūzika, ar kuru man ikdienā bija jāstrādā (bija jāspēlē vijole un klavieres). Tagad varu strādāt ar mūziku, kas pašam patīk, un tieši piedalīties mūzikas nodošanas procesā profesionāļiem caur vienu vai citu mediju. Mūzika un mūziķis pirms kontakta ar klausītāju var būt kā Šredingera kaķis. Tu nezini - vai klausītājam tas patiks vai nepatiks, un var paiet daudzi gadi, pirms atklāsies, ka tā bija ģeniāla mūzika, ko klausītājs novērtē.
Juris Linde: Pārsvarā ir tā: jo vecāks kļūsti, jo mūzikas klāsts, ko klausies, paplašinās. Džezu, pirms strādāju Trompetē, biju klausījies, bet nopietnāka saskaršanās ar džezu bija tad, kad atnācu šeit strādāt. Džezs, svings…Pirms tam jau kādu laiciņu bija ska, fanks, pats oldskūlīgs džezs - Luijs Ārmstrongs, Nina Simona, citi. Tas palīdz atslēgties no ikdienas. Viesmīļa darbā tas ir ļoti svarīgi, jo tas ir emocionāli iztērējošs darbs. Mūzika liek atslēgties, nedomāt par sliktām lietām.
Laura Apoga: Ja tev ir bijusi salauztā sirds, tad tavs instruments vienmēr skanēs vēl labāk. Tev ir jāizdzīvo tas, ko tu spēlē. Protams, var apmānīt klausītāju, bet ja tavas emocijas kaut kas ir piepildījis, tas noteikti atspoguļosies mūzikā. Džezā tas varbūt ir uzskatāmāk, jo mūziķis vairāk improvizē, bet daļu sajūtu rada arī klausītājs. Saka, ka skaistums ir skatītāja acī. Tādēļ noteikti puse atbildības par šo emocionalitāti ir klausītājam.
Niina Laurila: Pirmoreiz uz Rīgu atbraucu 2015. gadā, lai apmeklētu Džeza dienu Latvijā. 2016. bija pat vēl labāk - 6 koncerti 3 dienās, lieliski mūziķi, fantastiska atmosfēra - es tik ļoti gaidu šī gada atgriešanos! Latvija patiesībā ir vienīgā vieta, kurā esmu braukusi, tikai lai klausītos džezu, tāpēc laikam džeza tūrists es gluži neesmu. Tomēr uzskatu, ka mūzika kopumā ir tilts starp kultūrām un cilvēkiem. Esmu kaut kur lasījusi, ka tad, kad beidzas vārds, turpinās mūzika.
Una Tāle: Džezu patiesībā pieskaita pie populārās mūzikas žanra. Mēs tikai viņu te nodalām.
Intara gadījumā tas, ka viņš ir spēlējis arī džezu, ir ieguvums. Tas, ka viņš ir mācījies spēlēt trombonu, viņam ļoti palīdz strādāt ar elpu un dziedāšanu. Viņš katru reizi kaut ko iepin, ieimprovizē - ar publiku, dažādiem elementiem.
Tā ir tā brīvība, kas nāk no džeza. Nevēlos izklausīties augstprātīgi, bet džezs tomēr ir arī izglītības jautājums. Populārā mūzika, ko mums visu laiku spēlē radio, tiek veidota ļoti viegli uztverama, ne garāka par 3 minūtēm. Mūziķu bērni noteikti jau no agras bērnības zinās, kas ir džezs. Es domāju, Kārļa Lāča bērni noteikti to zina, un zina, kā džeza paveidi atšķiras viens no otra. Vai viņi labprāt to klausās – to es nevarēšu pateikt.
Gustavs Erenpreiss: Mani džezs pārsteidz ar improvizāciju. Ilgus gadus esot klasiķim, zinu, kā ir, kad viss ir iestudēts līdz pēdējai detaļai. Tikai iesaistoties džezā, biju pārsteigts, ka nav jāiemācās visa literatūra un teksts no galvas un jāsniedz klausītājam, cik vien autentiski tas ir iespējams. Džezs ir tā aura, tā vēsture, kas ap to mūziku ir. Tradīcijas. Cilvēki džezu nāk klausīties ar diezgan konkrētām gaidām. Priekšnojautām. Mūsdienās tas šķiet ir sava veida starpžanrs starp veco un jauno. Par ierakstiem runājot, džeza mūziķi ir spēcīgi un pārliecināti, varbūt prasīgāki par instrumenta skanēšanu tīri tembrāli. Džeza mūziķus, tāpat kā rokmūziķus, ļoti interesēs, kādu tehnoloģiju es izmantoju, kādus mikrofonus, kādu apstrādi, iejauksies manos lēmumos.
Juris Linde: Dziļums, nozīme, vārdi, melodija. Citi muzikālie instrumenti, skaņas, notis, taktis. Džezam, atšķirībā no citiem žanriem, ir arī labi instrumentālie gabali, kas liek aizdomāties, iedziļināties… Sēdi, dzer tēju un baudi džezu. Ja esi džeza kluba viesmīlis, ir jāpatīk džezam. Ir ļoti grūti strādāt pie mūzikas, kas nepatīk. Pat ja tu to nedzirdi, tā fonā skan, un tas ļoti ietekmē. Man, kopš šeit strādāju, džezs ir pielipis. Paplašinājies mūzikas diapazons, ko ikdienā klausos.
Laura Apoga: Šo frāzi - labākais džeza klausītājs - sāku izmantot, stādoties priekšā pasākumos, ko apmeklēju tik bieži, ka man sāka uzdot jautājumu: ko tu spēlē? Citus džeza klausītājus nepazīsti personīgi, bet zini, ka mēs esam tā blice, kas iet uz visiem koncertiem. No vienas puses, tas nozīmē, ka pastāv stabila džeza auditorija, no otrās, žel, ka viņu ir tik maz. Džeza klausītājs ir tāds snobs, labākajā izpratnē. Man liekas, ka mūziķi šobrīd ļoti ilgojas pēc kāda, kas uzliktu to latiņu. Viņi ietekmējas no ārzemju kolēģiem, bet tāpat ilgojas pēc saprotoša klausītāja.
Niina Laurila: Man neliekas, ka ir kāds ”tipisks” klausītājs, ja vairāki cilvēki mēģinātu paklausīties džezu, tas viņiem patiktu. Ja kādam ir bijusi līdzīga pirmā saskarsme ar džezu kā man (kad likās, ka to ir pagrūti saprast), ir noteikti jādod tam vēl viena iespēja, paklausoties kādu citu mūziķi. Man tas pavēra durvis uz pilnīgi jaunu pasauli, lieliskiem mūziķiem un sajūtām, ko es nevarēju iepriekš iedomāties.
Una Tāle: Džeza klausītājs ir harizmātisks cilvēks. Kā minimums ar augstāko izglītību. Saistīts ar mākslu, inteliģents intelektuālis. Es uzreiz mēģinu vizualizēt to, ko esmu redzējusi koncertos. Noteikti ģimenes, šo pieaugušo cilvēku bērni, nākas redzēt arī tādas franču tipa kundzītes un kungus ar sirmām galvām. Vidēji tā auditorija no 30 līdz 50 gadiem. Džeza klausītājs ir prasīgāks. Ja varam par mūziku runāt kā produktu - tas produkts tiek uztverts citādāk.
Gustavs Ērenpreiss:
Tie, kas nāk klausīties džezu, bieži to dara apzināti, līdzīgi kā ar klasisko mūziku. Džezā ir vieglāk iedomāties, ka cilvēks no ielas ienāks vietā, kur skanēs džezs un izvēlēsies palikt visa vakara garumā.
Manuprāt, džezs nav domāts visiem - protams, ka mūsdienās džezu dzird visi, bet cik daudzi ir aktīvie klausītāji? Vai visus tas interesē? Vai cilvēki vispār ievēro, kas skan fonā? Vai tas ir džezs vai cita veida mūzika?
Juris Linde: Tipiskais Latvijas džeza klausītājs ir dīvains cilvēks. Dīvaini jau nav slikti, tas ir labi. Ja tu neesi dīvains, tad kaut kas nav kārtībā. Es biju strādājis ar cilvēkiem, kas ir standartizētie, bara līdzskrējēji. Šeit cilvēki ir mākslinieciskāki, lielākā daļa saistīti ar mūziku. Es nezinu, vai viņi ir inteliģentāki, bet ar viņiem runāt ir interesantāk. Vidējais džeza klausītājs ir mazliet dīvains, nedaudz ar māksliniecisko dvēseli. Tie, kas nāk uz šejieni, ir pieklājīgāki, audzinātāki.
Laura Apoga: Viņam ir jābūt Mūziķim. Mūziķis ir cilvēks, kurš nebaidās improvizēt un radīt, un tajā būt atklāts pret klausītāju muzikāli. Viņam ir jābūt ar savu emocionālo pasauli, kuru viņš izstāsta. Ar profesionāļiem reizēm viss ir tik perfekti, ka kļūst garlaicīgi. Ar man zināmajiem mūziķiem es nepārrunāju personīgo dzīvi, mīlu un pārdzīvojumus, bet man liekas, ka es viņus tik labi pazīstu, jo viņi man ir izstāstījuši to mūzikā. Reizēm man liekas, mēs jau dalām intīmāku telpu, lai gan mēs varbūt nekad neesam aprunājušies. Jaunie Latvijas mūziķi mani ir pārliecinājuši par muzikālajām dotībām, es viņus iedrošinu arī atvērties pašiem savām personībām, nebaidīties par to runāt un stāstīt.
Niina Laurila: Manā skatījumā lielisks mūziķis ir tas, kurš ir ne tikai tehniski prasmīgs, bet arī kaislīgs un patiesi mīl to, ko dara, kā arī dalās ar to ar klausītājiem, šādi dāvinot viņiem brīnišķīgu muzikālo pieredzi. Man mūzika nozīmē vairāk nekā es varu saklausīt, man patīk arī redzēt, kā mūziķi izbauda skatuves pieredzi, komunicē viens ar otru ar instrumentu palīdzību.
Juris Linde: Ļoti labi man viens no skaņotājiem pateica - jauns mūziķis spēlēs depresīvu džezu un vecs mūziķis aktīvu, fankīgu džezu. Visa jaunā paaudze spēlē ļoti līdzīgi. Viņiem bail eksperimentēt, kāpt ārā no tradicionālajiem džeza rāmjiem. Tie, kas nav Latvijā mācījušies, spēlē industriālo. Un tad atnāk vecākie, oldskūlīgie opīši un uzspēlē tā, ka tu vienkārši gribi dejot, un esi laimīgs un priecīgs. Kad kļūsti vecāks, sāc atbrīvoties un spēlēt jestrāk, enerģiskāk.
Mūziķim ir svarīga spēja improvizēt, pasniegt sevi kā profesionāli. Ir jāmāk pasniegt, kā tu ej, ģērbies, kā runā, ko dari. Un tad, protams, jāspēj izkāpt ārā no komforta zonas, improvizēt, eksperimentēt. Jābūt iekšā uguntiņai.
Ja tev ir labs tēls ārpus skatuves - tas ir labs starta komplekts. Tālāk nepieciešams labs menedžeris vai kompānija, tev palīdz.
Laura Apoga: Es daudz nedomāju par industrijas pusi, jo tas varētu sabojāt manu romantisko tēlu par šo mūziku, kur visi tik šausmīgi mīl un cieš. Ir distance, ko cenšos turēt. Es apzinos, ka iekšā ir milzīgs darbs, tomēr izvēlos to sajūtu iepakojumu. Džezs ir mūzika, ko neražo pēc noteikta kanona formas - atšķirībā no popmūzikas tu neražo, bet radi.
Mēs varētu rakties dziļāk un runāt par to, cik daudz džeza izglītība Latvijā balstās uz pilnīgu ziedošanos un sirdslietu no skolotāju puses. Protams, atbildība ir visiem - valstij, izglītībai, klausītājam. Es ticu džeza un mūzikas nākotnei Latvijā, augstajam standartam. Mūziķiem pašiem, kas apbrīnojamā kārta viens otru iedvesmo un notur tajā līmenī.
Una Tāle: Nav tā, ka džeza mūziķi spēlētu milzīgos stadionos un arēnās. Tas nenotiek pat Amerikā, kur ir miljoniem cilvēku. Bet mēs esam tikai divi miljoni.
Mākslīgi iemācīt cilvēkam mīlēt džezu ir ārkārtīgi grūti. Ir bijuši mēģinājumi. Džezs pēc būtības netiek pārdots un pozicionēts kā produkts, ko vajadzētu pārdot. Džezs ir mūzika, kuru bauda.
Tāda droša forša kopienas sajūta. Varbūt tas ir mazo telpu dēļ - tāda intīmāka tusiņa sajūta.
Mūzikas menedžerim ir jābūt zinošam ne tikai marketingā - ir jāpārzina arī visi līgumi, lietvedība, jāvar piesaistīt sponsorus, naudas plūsmas. Jāpārzina mediju lietas, scenogrāfijas, šo to no skaņas un gaismas aparatūrām. Manā gadījumā tas ir darbs teju 24/7. Šī profesija pārvēršas par dzīvesveidu, tāpat kā mūziķim mūzika. Pašam ir jābūt ļoti disciplinētam, jo tu plāno savu darba laiku, un rezultātu gaida no tevis. Mīnuss tajā visā ir tas, ka tu nevari par visu labi zināt visu. Pasaules mērogā prakse ir tāda, ka menedžeris ir tā kā zobrats, kurš tikai nodod instrukcijas nākamajiem, kas dara. Jurists, stilists - Latvijā tas ir teju viens cilvēks.
Gustavs Erenpreiss: Kā jebkuru citu mūziku, džeza skanēšana publiskajās vietās to devalvē. Bieži fonā skan džezs, kam nav kvalitatīvas vērtības, bet kur džeza instrumenti atskaņo mūsdienu popmūzikas melodijas. Domāju, ka Latvijā džeza uzplaukums ir gaidāms. Manā skatījumā tas notiek jau pēdējos padsmit gadus. Redzot, ka tagad jauniem cilvēkiem ir pieejamas skolas, kur apgūt džezu, daudz vairāk informācijas par džezu kā tādu, un kopējā interese.
Juris Linde: Džezs nekad nebūs superpopulārs mūzikas stils. Protams, būs atpazīstamība un izpārdoti koncerti, bet tas vienmēr zaudēs pozīcijas populārajai mūzikai. Tā diemžēl ir džeza specifika - dvēseles mūzika cilvēkiem.
Tas, kas traucē vispār mūzikas industrijai Latvijā - mēs esam kautrīgi. Mums ir bail, ka cilvēks domās, ka neesam pietiekami labi, kādam nepatiks. Apvainosimies, aiziesim prom un vispār neko nedarīsim. Jākāpj tam pāri.
Džeza diena, kas notiek un liek piefiksēt, ka arī Latvijā ir labi džezmeņi. Tas ir veids, kā to industriju attīstīt. Un ne tikai džezu.
