ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Attēlā: Krišjānis Putniņš, Foto: Inese Kalniņa Tev ir jāpiedāvā piedzīvojums, kuru veido kopējā aura, mūzika, ēdiens, pasniegšana - saka folkkluba Ala un džeza bāra Trompete saimnieks Krišjānis Putniņš sarunā par mūzikas svarīgo lomu viņa uzņēmējdarbībā.
Peldu ielā esošais folkklubs Ala ir viens no Latvijas zināmākajiem dzīvās mūzikas klubiem, kuru iecienījuši gan vietējie, gan pilsētas viesi. Šī gada 15. janvārī ielas pretējā pusē - Peldu ielā 24 - tika atklāts džeza bārs – restorāns Trompete.
Ar folkklubu Ala mūzika kļuva par manu ikdienas krogus un restorāna biznesa neatņemamu sastāvdaļu. Folkklubu 2009. gada beigās atvērām Audēju ielā, kur atradās arī vecās deviņdesmito gadu Alas telpas. Pārņēmām arī nosaukumu, lai saglabātu vecās un slavenās vietas auru. Pēc pusgada mums nācās pārcelties uz Smilšu ielu. Šajā vietā mēs beidzot tikām pamanīti – cilvēki zināja vietu, kāda mūzika Alā skanēs, kāda būs ēdienkarte. Klientūra nostabilizējās un mēs sākām iemantot popularitāti. Šajā vietā palikām 2,5 gadus. Tad ēka tika pārdota, bet jaunie saimnieki nevēlējās turpināt sadarbību, un mēs pārvācāmies uz Peldu ielu.
Daļēji. Es pats varu ietekmēt šo auru ar interjeru, ar personāla darbu, bet 90% no auras veido pati publika. Taču vieta un piedāvājums nosaka, kāda būs publika – studenti, pensionāri, tūristi. Tāpēc mūzikai auras veidošanā ir būtiska loma. Tā dod noskaņu! Lielie veikalu tīkli ir pat izveidojuši sistēmu, kādai mūzikai jāskan, lai pircējs veikalā uzkavētos ilgāk. Es pats to neesmu pētījis, taču jau idejiski ir skaidrs – mūzika maina cilvēka noskaņojumu. Alā tā ir folkmūzika. No sākuma daudz maz tikai latviešu folkmūzika – latviešu folkloras kopas, postfolka grupas. Ar laiku novērojām, ka latviešu folkgrupas ir palikušas mazāk, bet mēs nekad neesam bijuši kategoriski, ka spēlēsim tikai latviešus. Jā, latviešu, bet arī pasaules folkmūziku!
2009. gadā tautas gara apzināšanas kustība vēl nebija aktuāla. Toreiz cilvēki smējās, ko jūs gribat panākt, organizējot tautiskās dejas, kuram tas interesē? Izrādās, ka interesē. Tajā laikā bija daudz jauniešu izveidotu mazo blicīšu. Piemēram, folkloras kopas Vītari dalībniekiem pieaugot un dodoties uz Rīgu studēt, viņi izveidoja savu postfolka grupu Rikši. Es pats spēlēju blicē Folkvakars, kas bija izaugusi no Līvānu folkloras kopas Ceiruleits. Grupu bija tik daudz, ka 2009. gadā es varēju izveidot programmu tā, lai grupas gandrīz nemaz neatkārtojās.
Tagad grupu daudzums ir mazinājies. Mūziķi spēlē projektos, kas bieži tiek izveidoti uz pusgadu, ilgākais uz gadu, lai ierakstītu vienu albumu. Uzstāšanās programma šiem projektiem nav un, agrāk vai vēlāk, projekts beidz savu darbību.
Muzikālo grupu sastāva noturība, manuprāt, ir viena no galvenajām problēmām folkmūzikā, kas ietekmē arī Alas darbību.
Koncertprogramma, kas paredzēta festivālam, tomēr atšķiras no krogam vajadzīgās programmas, kur koncerti sadalīti 2-3 taimos ( 3 x 45 minūtes). Jo ilgāk tev ir mūzika, jo ilgāk paliek klienti. Bet projektu grupām visbiežāk repertuārs pietiek tikai 45 minūtēm. Vienā vakarā varētu spēlēt vairāki projekti, bet tas finansiāli neattaisnojas, jo gribam grupām samaksāt labu honorāru.
Kad 2-3 gadus pēc kluba atvēršanas Smilšu ielā ārzemju lapās parādījās recenzijas, sākām sajust tūristu pieplūdumu. Tomēr ar savu piedāvājumu, pirmkārt, orientējamies uz vietējiem. Cenas noturam zem Vecrīgas vidējā līmeņa. Mums ir 28 vietējās alus šķirnes! Atbalstam ne vien alus, bet arī vietējos vīna ražotājus.
Galvenokārt domājam par mūsu pašu cilvēkiem un ir sanācis tā, ka tieši tas piesaista arī tūristus.
Nedēļas nogalēs apmeklētāju drošībai mums ir arī apsargi. Šad un tad ierodas britu vecpuiši. Tad es pats ar viņiem kopā iedzeru aliņu. Izrādās – feini čaļi! Viņiem pašiem, kā jau britiem, alus patīk. Viņi priecājas par daudzveidīgo alus piedāvājumu un mūziku fonā. Viņus ietekmē atmosfēra un kopējais publikas noskaņojums, un viņi pielāgojas.
Klubu atvērām krīzes laikā, kad folkmūzika un folklora nebija populāra, tāpēc mūziķu honorāra lielums, salīdzinājumā ar mūsdienām, bija niecīgs. Lai gan apstākļi toreiz arī klubam nebija spīdoši, mēs muzikantiem maksājām, programmu papildinot ar muzikālajiem vakariem. Mērķis bija pacelt, nevis ietaupīt! Tagad mēs esam piedzīvojuši progresu - varam atļauties bez ieejas maksas noorganizēt, piemēram, grupas Pērkons koncertu.
Kad atvēru klubu, es biju tik pat kā nabaga students - budžets bija niecīgs, daudz kā pietrūka. Viss bija bāzēts uz to, ka darbošanās ir piedzīvojums. Un mūzika ir tā daļa. Vienkāršs restorāns, ierasts bārs – tas nekas nav, to var uztaisīts jebkurš. Tāpēc tev ir jāpiedāvā piedzīvojums, kuru veido kopējā aura, mūzika, ēdiens, pasniegšana. Protams, ne vienmēr koncertu var atpelnīt vienā vakarā, taču šajā gadījumā koncerts ir sava veida reklāma - 600 apmeklētāju ir iepazinuši folkkluba atmosfēru un atgriezīsies citu vakaru.
Ja tu taisi folkklubu, tu nevari iztikt tikai ar pelēkajiem zirņiem un mājas alu. Folkklubā jāskan mūzikai! Cilvēkiem patīk diskutēt, kas ir un kas nav folklora, bet es tur nevēlos iejaukties. Es uzskatu, ka mums katram ir savs priekšstats par to, kas ir folklora. Mūsu mūzika ir tāda, kādu mēs viņu iedomājamies.
Mana biznesa pieeja vienmēr ir bijusi apjoma celšana, nevis rēķināšana un ietaupīšana. Neesmu ar uzņēmējdarbības izglītību. Esmu studējis vizuālo komunikāciju un izmācījies par pavāru. Saņemot ikmēneša pārskatu, nolemju, vai pašreizējā darbībā kaut kas ir jāmaina. Manuprāt, ja izdevumi ir par lielu, tad nepieciešams izdomāt, kā celt apgrozījumu.
Piemēram, kad Ala atradās Smilšu ielā, jutām, ka svētdienas klibo. Viesmīļi saka, taisām svētdienā ciet, kāpēc strādāt? Lūk, šī ir nepareizā domāšana. Es izdomāju, ka svētdienā jāievieš Laimīgā stunda, kad visi aliņi nopērkami par 1 latu – tā sacīt, par pašizmaksu. Fonā spēlēja ārzemju latviešu grupa. Apmeklētājiem bija alus par labu cenu, sātīgs ēdiens un mūzika. Pēkšņi svētdienas kļuva par nedēļas apmeklētākajām dienām.
Tagad mums jaunums – reizi mēnesī notiek folka jam session. Grupas pamatu veido trīs muzikanti. No sākuma bija Ēriks Zeps no Rikšiem, kurš ap sevi savāca citus mūziķus. Uz vietas top jaunas dziesmu apdares. Iepriekš neviens cits nebija folka jam taisījis, cilvēkiem patīk.
Trompetes atklāšana piedzīvoja lielu cilvēku interesi. Daudzi izteica savu atbalstu, bet bija arī skeptiķi, kuri jautāja, kā plānojam strādāt, ja jau 6 džeza mūzikai paredzētās vietas ir aizvērtas? Trompetē turpinām Alas biznesa modeli, tikai ar citu garšu un stilu.
Mūzika, ņem kā gribi, maksā. Tu vari uzlikt ieejas maksu vai mēģināt atmaksāt tā vakara izdevumus ar bāra ieņēmumiem, bet tikai ar mūziku atpelnīt investēto nebūs tik viegli. Tāpēc Trompetē bārs un virtuve gaida apmeklētājus neatkarīgi no koncertiem
Man kā pavāram gribējās uztaisīt restorānu. Šī biznesa nozare ir ļoti pārsātināta – restorānu skaitliski ir ļoti daudz un piedāvājums arī ir ļoti labā līmenī, un cenas ir salīdzinoši pieejamas. Tāpēc sagatavoju jaunu piedzīvojumu.
Džezam ir sava publika, kuru uzrunā arī mūsu piedāvātais restorāna – vīna bāra koncepts, atgādinot par džeza agrīno laiku Ņūorleānā.
Esmu ļoti priecīgs par publiku, kas nāk uz Trompeti. Kad būs pagājis pusgads, gads, tad varēsim labāk izvērtēt, kā šī ideja strādā.
Jā, tagad programmā plānojam arī trešdienu. Šobrīd jāņem vērā, ka ir gada sākums, kas ir kluss laiks. Vasarā plānojam atvērt arī terasi, kur būs sēdvietas 70 – 80 cilvēkiem. Un tad, iespējams, arī svētdienās būs pasākumi, kuros cilvēki varēs atpūsties pirms jaunās darba nedēļas.
Pavasaris un rudens ir vislabākie gadalaiki. Vasaras brīvdienās cilvēki izbrauc no Rīgas uz laukiem vai festivāliem. Tad aktuālas ir ceturtdienas, dažreiz arī svētdienas. Interesanti, ka 2014.gadā jūlijs bija klusākais gada mēnesi, kad apgrozījums bija mazāks nekā tā gada janvārī, februārī. Vasarā situāciju uzlabo tūristi. Savukārt ziemā tūristu ir mazāk, bet vietējo vairāk. Rudens ir zelta laiks, kad var atļauties taisīt patiešām labus koncertus.
